Pateicībā jaunai dienai. Mākslas zinātniece Inga Bunkše par Bazila Alkaci izstādi Rotko muzejā
Rotko muzeja krājumā glabājas mākslinieka Bazila Alkaci (Basil Alkazzi) darbi, kas tapuši laikā no 2007. gada līdz 2024. gadam. Tie ir gan abstrakti gleznojumi, gan vīzijas par neizmērojamiem dabas plašumiem, tomēr tos vieno ne tikai estētiska krāsu saspēle vai reālistiski ainavas tvērumi, bet arī tiekšanās pēc pieredzes, kas atrodas ārpus redzamā, nepierādāmā, tomēr mums apkārt eksistējošā.
Garīgo meklējumu izaugsmes ceļā aizvien skaidrāka top sapratne par ķermeni kā gara mājokli, kā dievišķās enerģijas materializāciju fiziskā veidolā. Un tad arī pašsaprotamāks ir pretējais process – fiziskās materialitātes objektu (lietais papīrs, krāsa, it kā ikdienišķi motīvi) ir viegli piepildīt ar garīgo enerģiju (garīgumu).
Krājumā hronoloģiski vecākie ir darbi no cikla “Sapņu odiseja” (2007). Šie zīmējumi, kā norāda mākslinieka darbu apskatnieks, amerikāņu kritiķis Donalds Kaspits, tapuši laikā, kad veiksmīgi beidzies Bazila Alkaci garīgais ceļojums, kas saistīts “ar cilvēka centieniem izlauzties no standarta ego ierobežotās identitātes”, vai, kā teicis Jungs, “ceļojums no ego pie sevis, sevis apzināšanās ceļojums”.[1]
Pamatne (visiem Alkaci darbiem tas ir ar rokām lietais papīrs) ir nevienmērīgi noklāta ar zilu krāsu, kas atstāj iespaidu par nebeidzamu ūdens klaidu, baltas atstājot lokveida viļņu galotnes, kas darba augšdaļā pārtop lidojošu putnu siluetos. Uzlūkojot šos darbus, vispirms nāk prātā “okeāniskā sajūta”, kuru vēstulē Freidam 1927. gadā aprakstīja franču dzejnieks un mistiķis Romēns Rolāns, ar to apzīmēdams pārdzīvojumu pieredzes un sajūtu neierobežoto “mūžību”. Rolāns, iespaidojoties no Ramakrišnas piemēra, ar to raksturoja universālas emocijas, kuras var piedzīvot jebkurai reliģijai piederīgais [2].
Freids atzina, ka tāda “okeāna” sajūta pastāv, bet apgalvoja, ka tā ir no bērnības saglabātā “primārā ego sajūta”, kāda tā ir zīdainim, pirms tas sevi apzinās, “nesaraujamas saites sajūta, ka esam vienoti ar ārējo pasauli kopumā”.[3] Tāda pirmsambivalentas pilnības un vienotības sajūta atklājas šajos Alkaci zīmējumos. “Prima materia” paveras tikai putna (Dieva Gara) skatienam, saglabājot noslēpumainības pilnu mistiskumu, jo tā nav ieliekama nekādos formālos ietvaros. Bet mistiskais ļauj mums meklēt un domāt ārpus subjekta kā redzamās pasaules centra.
Kā nākamos no Alkaci darbu klāsta var izcelt sirreāli abstraktos tēlojumus, kuru vienojošais motīvs ir abstrakta zieda forma. Mēs ieraugām (“Čukstošo sapņu mijkrēslis III”) gaisā izslietu drīksnu, kas pauž instinktīvu un pašapzinīgu vēlmi pēc apaugļošanās. Apaugļošana Alkaci darbos ir garīgs akts, līdzīgi kā Pasludināšanas ainā, kurā Jaunavai Marijai vēsti, ka viņa sevī nesīs Dieva augli, pasludina erceņģelis Gabriels. Dieva (Svētās Trīsvienības) klātbūtni Alakaci darbā materializē mirdzošais trīsdaļīgais auglenīcas gals. Donalds Kaspits secina, ka Pasludināšana ir liecība tam, ka “visas seksuālās darbības ir netieši – potenciāli – garīgas, un visas garīgās darbības, tostarp mākslas (noteikti reliģisku ikonu) veidošana, ir netieši seksuālas” [4].
Citu nevainīgās ieņemšanas aktu varam iztēloties darbā “Svētlaimes gaidās III”. Zieds trīsuļo un atveras krītošām zvaigznēm, kā Danaja, savā klēpī uzņemot Zevu, kurš pār viņu nolija zelta lietū.
Vai skatītājs, vērojot saskarsmi starp žilbinoši dzelteno gaismu, kas ielaužas violetajā, sajūt juteklisku saplūsmi un enerģijas pārnesi? Ar kontrastējošo krāsu starpniecību darbā “Pārvietošana II” mākslinieks atveido vienlaikus gan seksuālu aktu, gan garīgu atklāsmi, mirkli, kurā iespējama saslēgšanās ar pirmatnējo vienotību. Rezultāts ir spilgts un ekstātisks, tomēr tas vienmēr būs cilvēka pieredzes un uztveres sekas, kas stāv starp subjektu un Absolūto. Tas gan nemazina sajūtu, ka mākslinieks ir skatītājam uzticējis pārlaicīgu atklāsmi, kas piedzīvota kā pilnīga savienošanās ar Absolūto, līdzīgi kā cilvēka savienošanās ar Dievu caur Kristus dzīvi un nāvi, uz ko vedina domāt arī violetās – simboliskās Kristus ciešanu krāsas – izmantošana.
Savādi mistiska sajūta neatkāpjas, uzskatot darba augšdaļā iepludinātos punktus (arī “Čukstošo sapņu mijkrēslis” III un “Svētlaimes gaidās” III). Tie atgādina mannu, brīnišķo barību, kas no debesīm aplaimoja Izraēļa bērnus. Antīkajā filosofijā un agrīnās kristietības literatūrā manna tiek saistīta ar Logosu, skaidrojot to arī kā radošu spēku – starpnieku starp Dievu un pasauli, ko sajūtam Alkaci darbos.
Arī darbā “Dzimšana” nojaušams abstrakts zieda gleznojums. Zieda centrā drīksna vai jaunā Radība, gluži kā uguņošanas zibsnis, šaujas pasaulē, pārraujot saikni ar pirmatnējo “okeānu”, ar augļa ūdeni, lai sāktu elpot pati. Jaunajā radībā (mākslas darbā) ir sakopots viss tās Radītāju – Zemes un Debess – spēks.
Dzimšanas brīdis Alkaci ir iemīļota tēma, kas atkārtojas dažādās variācijās, ietverot visu Radīšanas plašo spektru no fiziskas jaunas dzīvības dzimšanas līdz radošuma radīšanai, kurai, kā atzīmē Kaspits “pietiek ar sevis mīlestību un pašrefleksiju.” [5]
Vairākkārt Alkaci atveido šķietami necilas apkārtnes ainas, kuras padara diženas, paužot pietāti pret dabu kā Dieva mājvietu. “Toskānas ainava”, cikls “Ziemas ainava” – tās vieno nemierīgi krāsu ieklājumi, kalnu siluetu līnija, kas ceļas un laižas lejup pa kalnu korēm, tomēr sniedzot mieru un apskaidrību par mūžības klātesamību. Tas ir svarīgi šajā laikā, kad daudz kas, par mūžīgu uzskatīts, var sabrukt dažās stundās vai pat minūtēs. Ainavu gleznojumos ieskanas arī seksualitāte kā transcendentāla pieredze, kas atspoguļojas kā jutekliskais motīvs (“Toskānas ainava”) vai simbolisks zemes un debess apaugļošanās process (“Un joprojām šī zaļā un tīkamā zeme II”).
Pārlaicīgumu ieraugām arī darbos “Rietošās saules lēnās atvadas. Skūpsts” un “Rietošās saules ilgais atvadu skūpsts”, kur divi sakļāvušies koki sagaida nakti. To staltajos stāvos jaušama pašpietiekamība, kuru stiprina skūpsts, kas kā dvēseles elpa sniedz otram spēku un spirdzina. Līdzīgi kā saule, kas riet un lec, kā lapukoks, kas katru pavasari saplaukst no jauna, arī gars nekur nepazūd, tikai dzīvība uz šīs zemes cikliski maina formu.
Noslēdzot īso darbu aprakstu, atgriezīšos pie “okeāna” sajūtas, kas pārņem, vērojot darbus “Saulriets”, “Vēl viena diena, vēl viens sapnis, atnāc” un jaunākā cikla “Vasaras saullēkts” gleznojumus.
Te redzamais ūdens (vai ainava, kas, satumsusi tumšām saulrieta ēnām, ļauj mums iedomāties, ka esam okeāna vidū) raisa domas par Cildeno. Par sajūtu, ar kādu cilvēks vēro dabas varenību Kaspara Dāvida Frīdriha darbos. Nebeidzamais plašums, kurā neko neredzam un kuram pašam par sevi nav nekādas nozīmes, cilvēkam sniedz iespēju veidot savu pasauli, kurā visam ir tā jēga un nozīme, kādu viņš tai piešķir, savulaik atzīmējis Bataijs [6]. Tencinājumā par šo iespēju katra jauna diena, it kā pašsaprotami cikliska un mūžīga, ir dziļā pateicībā svinama.
Inga Bunkše, Mg. art.
[1] Donald Kuspit, D. Basil Alkazzi – An Odyssey of Dreams, A Decade of Paintings 2003–2012. Avots: https://www.basilalkazzi.com/page/publications/an_odyessey_of_dreams.html
[2] William B. Parsons. The Enigma of the Oceanic Feeling. Revisioning the Psychoanalytic Theory of Mysticism, Oxford University Press, 1999. page 114.
[3] Zigmunds Freids. Īgnums kultūrā. [No vācu val. tulk., priekšv., komentāru, pēcv. aut. Igors Šuvajevs].
Sigmund Freud 1856–1939. 2000
[4] Donald Kuspit. Basil Alkazzi – An Odyssey of Dreams, A Decade of Paintings 2003–2012. Avots: https://www.basilalkazzi.com/page/publications/an_odyessey_of_dreams.html
[5] Turpat
[6] George Bataille. Theory of Religion. New York, NY: Zone Books. 1989.
Bazils Alkaci. Sapņu odiseja IV, 2007. Guaša, papīrs. 46 x 31 cm. Kolekcijas numurs GL-587.
