Patriks Peltjē ATDZIMŠANA
Zīmējot uz savas alas sienām, senais cilvēks noteikti vēlējās ar to paust kaut ko daudz dziļāku un noslēpumaināku, nekā vienkāršu vēlmi izdaiļot savu apkārtni: viņš runāja ar Dabu. Šajos gleznojumos, kas tapuši pirms Glezniecības parādīšanās, starp Pasauli un mākslinieku jau toreiz veidojās zināms dialogs. Un tas sniedza prieku un gandarījumu.
Kaut, protams, ir neiespējami salīdzināt, bet 20 000 gadus vēlāk, kad Fra Angelico[i] apgleznoja sava klostera sienas, viņa nolūks bija kaut kas daudz vairāk nekā Jaunās Derības ilustrēšana. Viņš lūdza Visvarenā palīdzību. Atgriežoties savā mūka cellē, viņš izjuta Dieva klātbūtni un, līdzīgi kā aizvēsturiskā alu laikmeta sencis, viņš guva prieku no sava darba. Un viņam tas izdevās! Tas pats notiek ar mākslu, kura pati apliecina savu iedarbīgumu.
Neapšaubāmi, ir jāpieliek pūles, lai dalītos šajās sajūtās: lai ieraudzītu, ir jābūt gatavam atvērt acis, jo mākslinieks mums rāda realitāti, kuru mēs bez viņa neieraudzītu. Kā teicis Pauls Klē, ” māksla neatveido redzamo, tā padara redzamu”[ii].
Ne visi mākslinieki redz šajā pasaulē iemeslus būt laimīgiem, kā tas, iespējams, ir bijis Fra Angelico vai manis iedomātā paleolīta laikmeta mākslinieka gadījumā. Tādi mākslinieki ir retums, bet tāds noteikti ir Patriks Peltjē. Vismaz es to tā izjūtu, aplūkojot viņa darbus.
Patriks Peltjē redz un savos darbos attēlo kaut ko tādu, ko lielākā daļa no mums neuztver, bet par ko mēs visi sapņojam: mieru, nosvērtību un laimi. Ņemiet vērā – runa nav ne par iluzoru, poētisku vai, vēl mazāk, konceptuālu mākslinieka uzstādījumu. Viņa darbos nav abstrakcijas. Tas, ko viņš redz, ir reāls, tikpat īsts, kā akmens bluķis vai dzelzs gabals. P. Peltjē mūs ved tālāk un dziļāk acīmredzamajā. Tas ir šīs pasaules lielākais, fundamentālākais un vienlaikus arī redzamākais noslēpums, kurš mūs apņem un ir it visur – matērijas noslēpums.
“Jo vairāk īsts materiālists iegremdējas matērijā, jo vairāk viņš cildina garīgumu,” – tā savulaik teicis Žoržs Braks[iii].
Jā, matērija tik tiešām ir liels noslēpums. Tāds noslēpums, kas ir absolūti vienkāršs, bet vienlaikus ārkārtīgi grūti izskaidrojams, kaut atrodas visu mūsu acu priekšā. Jau matērijas definīcija norāda, ka tā ir realitāte un tātad Pasaules būtība. Kā gan var par viņu nerunāt, ja viss, kas mums ir apkārt, par to runā? Jautājums tikai – kā runāt? Vārdi kā kaut kas nemateriāls ir kaut kas pilnīgi pretējs. Arī es tagad meklēju īstos vārdus!
Patriks Peltjē var palīdzēt mums izjust šo matērijas noslēpumu, līdzīgi kā to ir spējis Marks Rotko[iv], kuram izdevies tuvināt mūs krāsas noslēpumam. Šie abi mākslinieki intīmā veidā izjūt visdziļāko lietu būtību un sniedz mums iespēju dalīties šajās sajūtās.
Un tomēr, ja tā padomā, mākslinieka uzdevums ir ārkārtīgi grūts!
Pastaigājoties paceliet kādu pavisam vienkāršu, netīru akmeni. Jums pietiks ar desmit sekundēm, lai to aplūkotu un saprastu, ka tas ir necils un neizteiksmīgs. Mākslinieks velti pūlēsies, lai izskaidrotu savas domas. Labākā gadījumā jūs viņu uzskatīsiet par dzejnieku, bet jūs tā arī neko neieraudzīsiet!
Un tomēr šis akmens var būt izbrīna avots: roka, kas to tur, pirksti, kas to izjūt, un acis, kas to redz, arī ir matērija. Prieks būt, izbaudīt savu esamību šajā brīnumainajā pasaulē, turot rokā necilu tās gabaliņu …
Tieši acīmredzamais slēpj sevī šīs pasaules brīnumu.
Tāpēc ir jāpievēršas akmens apstrādei, lai mēģinātu tuvoties akmens noslēpuma atklāsmei. Tomēr arī šajā gadījumā draudi ir lieli, tāpēc pievērsīsimies radīšanai un aizmirsīsim materiālu!
Tāpēc nevajag apstāties tikai pie acīmredzamā, jo citādi Mikelandželo Dāvidā mēs redzēsim tikai brīnišķīgu skulptūru vai perfekti izveidotu mākslas darbu, taču Dāvida lielākā vērtība ir apliecinājums tam, ka prāts ir matērijas pamats. Tieši to arī gribēja uzsvērt mākslinieks! To pašu var arī teikt par Malēviča Balts kvadrāts uz balta fona blanc[v]. Izvairīšanās no formas un attēlojuma, lai paustu bezgalību, skatītājam nepalīdz. Šis paņēmiens, kuru iespējams raksturot kā metafizisku, liek tā autoram skaidrot savu mākslas darbu. Mākslinieka runa kļūst par pilnvērtīgu mākslas darba sastāvdaļu.
Tā ir lielākā mākslinieka problēma: jo izprotamāks ir mākslas darbs, jo vairāk tas slēpj to, ko mākslinieks ir vēlējies pateikt, jo vairāk mākslas darbs tiek izkropļots.
Patrika Peltjē piedāvātais risinājums ir interesēties tikai par Pasauli: to izjust, parādīt to tādu, kādu viņš to redz, reproducēt, atšķeļot visu lieko, noņemot detaļas, kas varētu mums traucēt, lai nonāktu līdz būtībai – savienot un pretstatīt, nejaucot kopā šīs divas acīmredzamās parādības: materiālu un Cilvēku.
Pastāv pretstatu dialektika – Pasaule un Cilvēks, jo īpaši.
Savienojot neapstrādātu akmeni ar pulētu koku, netīru cementu ar tīru krāsu, pārdomātas līnijas ar izplūdušu masu, līdzsvaru ar nejaušību, ģeometriju ar poēziju un vēl daudzas citas pretnostatītas lietas (matēriju un prātu – varētu vēl līdzīgā veidā turpināt), P.Peltjē rāda to, kas tās vieno: konsekvence, precizitāte un vienotība. Jo materiāli ir mazvērtīgāki – salocīts skārda gabals, iekrāsots betons vai plastmasas gabals, jo to savienošana izcels to kopīgo skaistumu.
Patrikam Peltjē ir svarīgs cilvēka un matērijas kopums, nevis to konfrontācija. Tieši tā ir viņa mākslas īpatnība. Noslēpums, kuru viņš mums atklāj, nav nemiera avots. Tas, ko viņš mums ļauj ieraudzīt un izjust, nenospiež, nebaida un neapdraud. P. Peltjē darbos mēs neredzēsim neko asiņainu, melnu, asu, draudīgu, sērīgu… Viņš nekad neapšaubīs, neapstrīdēs, neatgrūdīs…. Harmonija, kuru viņš redz, ir slēpta.
Viņš slavina materiāla iekšējo noslēpumu un mieru.
Patriks Peltjē sniedz mums iespēju izjust esības laimi, kas izdodas ne katram māksliniekam.
Tieši tāpēc ir vērts sekot mākslinieka daiļradei un to novērtēt. Patriks Peltjē ir laimīgs cilvēks.
Mišels Dalmazo
[i] Guido di Pietro (vers 1400-1455), resté célèbre sous le nom de Fra Angelico
[ii] Paul Klee (1879-1940) – Théorie de l’Art Moderne, œuvre posthume publiée en 1945
[iii] Georges Braque (1882-1963), Pensées sur l’art, Revue Confluences Mai 1945
[iv] Mark Rothko (1903-1970) est connu pour ses compositions tout en aplats colorés et indécis
[v] Kasimir Malevitch (1878-1935) peintre russe a peint cette toile en 1918.
Mākslinieka Patrika Peltjē oficiālā mājas lapa:
http://www.patrickpeltier.com/web_actualites_artiste.php?languevisiteur=francais&pourvoirsousmenu=actualites
