PASAULES KĀRTĪBA
Kaspars Zariņš (Latvija)
Kaspars Zariņš ir, iespējams, visneparastākais Latvijas laikmetīgais gleznotājs tādā ziņā, ka savieno vismaz trīs lielas lietas – renesanses harmoniju, modernisma “antimākslu” ar tā satraucošo naratīvu un laikmetīgu kompromisu mākslu – vienotā stilistiskā valodā, kas ir viņa radošais rokraksts. Visas sastāvdaļas ir ietekmējusi akadēmiskā skola, kam Kaspars Zariņš gājis cauri, un reizē intuīcija, kurai mākslinieks ļoti uzticas. “Es gribu uzgleznot visu ar krāsu,” teic Kaspars Zariņš un apstrīd tradicionālo uzskatu, ka ģeniāli krāsas mākslinieki neprot gleznot formu. “Tās ir muļķības. Jo krāsu glezniecība neizslēdz dziļumu, tāpat kā formas glezniecība neizslēdz krāsu. Vienkārši mazāk talantīgi cilvēki nevar to apvienot,” uzskata Zariņš.
Komplicētās uzbūves dēļ Kaspara Zariņa glezniecībā ienāk arī vairākas laika dimensijas. Darbi vispirms uzrunā ar lēnu un gudru laiku jeb antīko chronos, kad sižets nolasās kā objektīvi liels un pārlaicīgs un mēs intuitīvi saprotam, ka mākslinieks vēlas runāt par universu, par ideālo pasauli un cilvēces vispārīgajiem aspektiem. Tomēr, tuvāk aplūkojot un detalizēti uztverot, Kaspara Zariņa gleznas orientējas arī uz citu laika paveidu – uz mirkļa, brīža, izdevības laiku, uz virskārtas saspēlēm un nejaušībām. Uz kairos. Tie ir akūti impulsi, kas provocē negaidītību. Kaspars Zariņš glezno ar krāsu tā, ka tā maina lomas vienā un tajā pašā laukumā. Krāsai ir konkrēta loma sižetā (piemēram, apģērbs, ziedlapas, vīns). Un vienlaikus krāsa demonstrē tīru fizikālu parādīšanos, abstraktu laukumu, kura uzdevums ir būt blakus citam krāsu laukumam, radīt noskaņu un ar gleznas formālo uzbūvi veidot tās saturu tāpat kā ar sižetisko. Piesātinājums līdz pat pārsātinājumam. “Saturiski es mēģinu trāpīt starp notīm,” skaidro gleznotājs un piebilst: “Man derdzas moderni aprobēti viedokļi, aprobēts skaistums. Man patiesībā neinteresē nekas cits, kā tikai kāda jocīga atklāsme.” Kasparam Zariņam rokā vienlaikus ir ļoti daudzi profesionālie instrumenti, un tie visi veido gleznas pārsteidzošo, “jocīgo” sintētismu. Figūru ritmiskā vienkāršība atgādina Džoto, pretskata un profila savienojumi ir kā Senās Ēģiptes mākslā vai kubismā. Lidojošas zivis atgādina ikonu serafus, bet ūdens pilieni – impresionistisku miglāju. Provokatīvi košais telpas vieliskums ir kā fovismā, bet ironiskie sižetiskie komentāri – kā laikmetīgajā mākslā.
Personālizstādi “Pasaules kārtība” veido trīs sižetiski bloki – strūklakas, ziedi un figurālas grupas. Strūklakas iemieso spontanitāti un pārsteigumu, ziedu gleznojumi jeb “Puķu daba” – dabas ciklisko kārtību un mirkļa skaistumu, bet figurālās grupas jeb “Sapulces” – sociālos paradumus, kādos funkcionē cilvēku sabiedrība, izpaužot tikumus un netikumus. Visas tēmas var traktēt kā lielas un simboliskas, bet visās ir sava deva pārsteiguma par to, kā lietas notiek. Sevišķi strūklaku naratīvs izšļāc augstas klases blefu, kas to visvairāk sarado ar paša Kaspara Zariņa 90. gados radīto dīvaino Pedanta tēlu un kopumā ar laikmetīgiem kompromisiem starp atklātību un apslēptību, pateikto un noklusēto, starp naivu prieku un ironisku pozu. Sapulču stāsti, kas raisās pie galdiem un baseinos, ir provokatīvi, jo tā vien gribas tos traktēt kā birokrātiskus antivakarēdienus, kur uz vietas nekas īsti nenotiek, jo viss jau ir noticis aizkulisēs. Toties ziedos ir klasiska harmonija un tieksme pēc skaistuma, lai gan reizē ieskanas austrumnieciska nosacītība. Tādejādi “Pasaules kārtībā” izpaužas Kaspara Zariņa māksliniecisko kultūru sintētisms un viņa rokās un sirdī esošo profesionālo instrumentu simtgades, pat tūkstošgades.
“Netīra siena vai pleķaina grīda ir dzīves nejaušība, kas savā principā nav glezniecība, jo glezniecība ir apzināts akts,” teic Kaspars Zariņš. Visos darbos šķietami vienas krāsas lielie laukumi ir veidoti daudzslāņainās niansēs un nokrāsu autorsalikumos. Kaspars Zariņš lieto krāsu nianses kā jēgpilnu alfabētu un projicē krāsu stāstus uz sižetiskajiem. Piemēram, “Sapulces” fons ar pieciem sarkanajiem – elegantais Japanese Rouge, puscaurspīdīgais Naphthol red deep, siltais Deep French Red, rozīgais Bright Red un maigi pienainais persiešu sārtais. Seši zaļie “Puķu dabā” – dūmakaini zilganzaļais Viridian, gaišāk zilganzaļais Phthalo Viridian, dziļais Imperial Green, zāles zaļais Sap Green, “indīgais” Vert Moyen un pelēkzaļais Green Shade. Šajās niansēs Kaspars Zariņš gūst gleznotāja baudu un reizē ir vispārīgi aprakstošs.
Kaspara Zariņa mākslā ir kāda antīkai mākslai raksturīga kolektīva apziņa. Viņa stāsts ir “visu stāsts”. Reizē privāts un izstāstīts pārlaicīgā noskaņā, uzlādēts ar mūžības devu. Jautāts, kāpēc viņš savu mākslu iestata mūžības kontekstos, Kaspars Zariņš atbild ar sev raksturīgu tiešumu: “Tāpēc, ka mani neinteresē tik ļoti personisko traumu problēmas, ja tā varētu to apzīmēt. Mani interesē subjektivizēt objektīvo.”
Kaspars Zariņš (1962) ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, un “Pasaules kārtība” ir viņa pirmā personālizstāde Rotko muzejā.
Inga Šteimane, izstādes kuratore
Izstāde skatāma Rotko muzejā no 2025. gada 30. maija līdz 17. augustam.
Publicitātes attēls: Kaspars Zariņš. “Sapulce I”. Audekls, eļļa. 150 x 280 cm. 2025
