MATERIĀLA MOBILIZĀCIJA
Entonijs Vaits (Austrālija/Francija)
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs pirmoreiz Latvijā piedāvā Austrālijā dzimušā un šobrīd Parīzē dzīvojošā mākslinieka Entonija Vaita personālizstādi. Pašreiz skatāma ar jaunu nosaukumu – “Materiāla mobilizācija” –, tā ietver darbu kopu, kas iepriekš eksponēta “Informality” galerijas (Lielbritānija) atklāšanas sezonā 2019. gadā izstādē “Zinātkāra acs nekad nekļūs sausa”. Kopskaitā 30 darbos, kas izvietoti 380 kvadrātmetru platībā Rotko centra ekspozīciju zālē, mākslinieks reflektē par Rietumu kapitālisma civilizācijas ietekmi uz mūsdienu pasauli, atgriežoties pie tādām tēmām kā piespiedu aizturēšana, netaisnība un migrācija. Vaita daiļrades centrā ir disidentisma atguve caur kultūras objektu radīšanu.
Mākslinieka pētnieciskā prakse ir situēta vairāku sociālās telpas lauku krustpunktā, ietverot tādas jomas kā politika, cilvēktiesības un postkoloniālisms. Viņš strādā glezniecības, zīmējuma, kolāžas un grafikas medijos, aktualizējot šodienai būtiskus jautājumus nolūkā mudināt pilsoņus reflektēt par varas jēdzienu un to, kā mūsu kolektīvā zinātkāre var tikt izmantota, lai noārdītu struktūras, kas turpina uzturēt pašreiz spēkā esošās varas sistēmas.
Veidot šo izstādi mākslinieku motivēja literāri avoti un aktuālās norises pasaulē, it sevišķi Fuko zīmīgais postmodernisma teksts “Uzraudzīt un sodīt” (1977) un Franca Kafkas stāsts “Soda kolonijā” (1919). Mākslinieks uzskata, ka ir ārkārtīgi būtiski uzdot jautājumus par uzraudzību, piespiedu aizturēšanu un netaisnību, un aicina mūs apcerēt dažādus esības veidus, izmantojot viņa radošo praksi kā līdzekli filozofiskām pārdomām un, galu galā, arī personīgai emancipācijai.
Mākslinieku īpaši interesē uzraudzības jautājumi un to saikne ar valsts varas sistēmām. Daugavpils cietoksnis ir ideāls konteksts šīs nepārtrauktās izpētes turpināšanai. Iecerēts gan kā aizsardzības citadele, gan kā kolosāla kultūrjaudas demonstrācija, cietoksnis (kura forma augšskatā atgādina milzu aci) sargāja Krievijas impērijas rietumu robežas no Napoleona Bonaparta “Dižās armijas” iebrukuma. 150 hektāru lielā bastiona tipa cietokšņa būvniecība sākās 1810. gadā, kad Parīzē tika uzstādīta Vandomas kolonna – četrdesmit četrus metrus augsts piemineklis Napoleona militārajām uzvarām, kura virsotnē visuredzošā imperatora statuja nesatricināmā visvarenības apziņā noraudzījās uz visu Parīzi, Eiropu un plašo pasauli.
Pakļāvīgās miesas
Lai palīdzētu izprast spraigo pirmo nodaļu Fuko grāmatā, kurā tas apraksta visa veida sodus, Vaits izmanto dažādas tehnikas – no kolāžas līdz krāsas izsmidzināšanai un tiešai klāšanai uz audekla. Pakļāvīgās miesas ir lielformāta darbs kolāžas un jauktā tehnikā. Soda jēdziens un tā vēstures evolūcija rosināja mākslinieku radoši reaģēt uz izlasīto. Gadu gaitā soda mērs ir jūtami mainījies – ja savulaik tas tika uzlikts ķermenim, tad vēlāk to vērsa pret cilvēka dvēseli.
Lupatu murskulis pārtop par garu, slaidā lokā lidojošu skrandu, kas pātago gleznas virsmu. Arkveida cilpās klātā krāsa, kas nonāk arī uz balsta virsmas, ir sava veida liecība par šaustīšanu. Šis risinājums uzsver salāgotību starp darba tehniku un saturisko atsauci uz avottekstu.
Mākslinieka radošais pētījums par to, kā piespiedu aizturēšana kļūst par jaunu moku rīku, atgādina par situāciju uz Austrālijas kontrolētajām Manusas un Nauru salām Klusajā okeānā.
Vedova 2019
Šis darbs ir Vaita veltījumā divdesmitā gadsimta vidus venēciešu avangardistam Emilio Vedovam, nozīmīgam itāļu pretošanās kustības dalībniekam. Sakņu kamolam līdzīgās krāsas lentes šķiet kustamies pa audekla virsmu, it kā kaut ko meklējot, un liek atcerēties Vedovas teikto par visiem māksliniekiem raksturīgo “mūžīgo meklējumu sajūtu”.
L’effondrement I 2019
No Parīzes ielās atrastām grafiskām vinila izkārtnēm tapušās kolāžas runā par pētījumiem, ko veic klimata pārmaiņu eksperti Pablo Serviņs un Rafaēls Stīvenss.
Saskaņā ar viņu piedāvāto kolapsoloģijas teoriju industriālajai civilizācijai draud neizbēgams sabrukums, ja vien netiks sperti steidzami un kolektīvi soļi. Šīs kolāžu sērijas savieno šķietami nesavienojamas formas – no ar krāsu aplietu lupatu vīkšķu spontānās žestikulācijas nospiedumiem līdz žestuālam gleznotāja pieskārienam un asmalu ģeometrijai risinātajos tēlos.
Kolāžas sakopo zīmīgas analogās komunikācijas formas, tostarp reklāmas un mūzikas plakātus no Parīzes metro. Smeļoties Parīzes urbānajā kultūrvēsturē, mākslinieks izmanto šos metro plakātus jeb “afišas”, lai būvētu attēlu ar plēstiem, atkārtoti apgrieztiem elementiem apvienojumā ar mākslinieka glezniecisku iejaukšanos kompozīcijā, kas kalpo kā disidentisma forma, un lai kavētos pārdomās par dažādiem kopienas un kolektīva organizācijas veidiem.
Izstādes norises laiks: 08.07.-16.10.2022.
