Latvijas laikmetīgā glezniecība

Latvijas laikmetīgā glezniecība

Mākslinieki par sevi, kontekstu un izstādi

Māksliniekus, kuri piedalās izstādē „Latvijas laikmetīgā glezniecība”, iespējams, var iekļaut vienā kategorijā pēc kāda ļoti vispārīga klasifikācijas principa – piemēram, viņi ir laikabiedri, apmēram vienas paaudzes pārstāvji, kas spilgti ienākuši Latvijas mākslas ainā šajā gadsimtā. Gadsimtu mija sakrita ar brīdi, kad sākumā tikko jaušami iezīmējās pārmaiņas pašā latviešu glezniecībā un it īpaši tās attiecībās ar laikmetīgo mākslu. Un tik tiešām, vispārīgi raksturojot, var teikt, ka jaunākās latviešu gleznotāju paaudzes, kas daļēji pārvarēja vēsturiski izveidojušos, daļēji institucionāli uzspiestu plaisu, kura iepriekš šķīra šīs jomas, veido latviešu laikmetīgo glezniecību. Tomēr visi izstādē pārstāvētie mākslinieki ir oriģinālas personības ar atšķirīgām, savstarpēji nesajaucamām individuāla stila pazīmēm. Tādēļ, lai cik kārdinoši būtu runāt par viņiem kā vienotu kopumu, vēlējos pievērst īpašu uzmanību katra individuālajām atšķirībām, sadzirdēt katra personisko motivāciju un izvēles kritērijus. Par to aicināju izteikties viņus pašus, uzdodot trīs vienādus jautājumus, un tas attaisnojās — jo saņemtās atbildes ir tik dažādas! Lai kā mākslinieku spētu raksturot mākslas zinātnieki, kritiķi, filozofi, neatsveramas ir tās reizes, kad ļauts runāt viņam pašam. Tad atklājas uzskati, domas un spriedumi, kurus nevar uzminēt skatītājs „no malas”. Par laimi, latviešu gleznotāju paaudze, kas nu jau saucama par briedumā esošu, ir spējīga pastāstīt par savu mākslu „no iekšpuses”, atklājot pārdzīvojumus, iespaidus, ieceres, un reizē arī, mazliet paskatoties „no malas”, komentēt izvēlēto pieeju plašākā laika un telpas kontekstā.

Vilnis Vējš, mākslas kritiķis