Kristīna Hakslija
Kristīna Hakslija
STAROJUMS UN ATBLĀZMA
“Starojums ir eksplozijas atspulgs”. Marks Rotko
“Es nezinu, uz ko bija vērsta mana darbošanās… Es varēju iztēloties iznākumu, iepriekš nezinot, kā tas izskatās ”. Edvards Korbets [Edward Corbett].
Māksliniece Kristīna Hakslija [Kristina Huxley] dzīvo un strādā Dublinā (Īrija). “Radiance and Afterglow” [Starojums un atspulgs] ir nosaukums, kas dots Kristīnas Hakslijas darbu sērijai, ko tā radījusi izstādei Daugavpils Marka Rotko Centrā. “Jutīgās gleznas”, kādas viņa rada jau kopš 2000. gada, tika gleznotas konkrēti Marka Rotko Centra kontekstā kopā ar jauno sēriju “In-Transit, Radiance and Afterglow” [Ceļā, starojums un atspulgs], lai ar šo audeklu starpniecību radītu vizuāli īslaicīgu telpu un vietu, kur apstāties.
Kristīna Hakslija kā māksliniece pētī pārmaiņas, neredzamu procesu, izzinot tā redzamo un fizisko potenciālu. Viņu interesē cilvēka eksistences ātri gaistošās lietas, bieži vien tās, kuras mēs spējam sajust, taču nevaram redzēt, īpašu uzmanību pievēršot tam, kas izceļ mūsu ontoloģiskās esamības nedrošo daļu. Šajā izstādē viņas uzmanība pievērsta neievērojamām substancēm; siltumam, lūžņiem un putekļiem būtībā ir zema vērtība, un ir grūti tos izmērīt un ietilpināt; tie mīt mūsu esamības perifērijā. Tie ir kaut kas un nekas vienlaicīgi.
Savos 90-to gadu darbos, piem., “mushroom series” [sēņu sērija], “orange series” [oranžā sērija] un “condensation series” [kondensācijas sērija], Hakslija izmantoja ātri gaistošus un organiskus materiālus, pārvēršot neredzamus procesus redzamā substancē, kas funkcionē kā procesu un pārmaiņu rādītāji un katalogi. Kondensācija, siltums, mitrums un citi nestabili materiāli tika izmantoti, lai radītu nepārtrauktā attīstībā esošus procesus un pastāvīgu nepastāvību, veidojot dialogu ar laiku, par laiku un tagadni. Šie mainīgie darbi funkcionēja kā observatorija, formulējot un paplašinot mūsu priekšstatus gan par pārmaiņu fenomenu, gan par mūsu apkārtējās pasaules noslēpumainību.
Hakslijai glezna ir teritorija un vizuāls lauks, kurā redzamais un neredzamais ir nešķirami. Glezniecībā viņu konsekventi interesējis tas, kas ir pārejošs, īslaicīgs. Hakslijas skatījumā gleznas vienmēr ir mainīgas, un tām piemīt spēja izmainīt savu apkārtni. Kāpēc gan mēs tās uzskatām par nekustīgām, statiskām būtnēm no pagātnes, it kā tās būtu tēli, ko atstājis cits laiks? Hakslijas uzskats par glezniecību ir pretējs šim pieņēmumam. Noraidot nekustīga tēla ierobežojumus glezniecībā, Hakslija “jutīgas gleznas” pirmo reizi radīja 2000. gadā; tā ir gleznu sērija uz audekla, un tajās izmantoti industriāli siltumjutīgi pigmenti, radot nerimstošā kustībā esošas virsmas, kas ir gan pastāvīgas, gan pastāvīgi mainīgas. Laika gaitā lēnām mainoties, gleznas veido neskaitāmus tēlus, un to iznākumu ietekmē vide, kur tie izvietoti. Tie reprezentē nemitīgo pārmaiņu procesu; pastāvīgo tēlainības apriti, pārejot no viena stāvokļa nākamajā. Zem audekliem paslēptas sildsistēmas, ko kontrolē taimeri, liekot ļoti tumši krāsotajiem laukumiem pazust, tiklīdz ieslēdzas siltums. Kad taimeri atslēdzas, virsmas atgūst savu oriģinālo krāsu un temperatūru, līdz cikls sākas no jauna.
Pašreizējos viņas darbos, “In-Transit” [Ceļā] sērijā, izmantoti automobiļu rūpniecībā lietoti krāsu mainoši pigmenti, kompozicionālas stratēģijas un destabilizējoši kontrasti, lai tādējādi paspilgtinātu pastāvīgo nemiera, nepārtrauktu pārmaiņu un pārejas stāvokļa sajūtu. Sērija “In – Transit, Radiance and Afterglow” turpina izvērst laika tēmu glezniecībā. Apšaubot absurdo vizuālo baudu, ko pastāvīgi izraisa eksplozijas filmās un mūzikā, gleznas uzurpē pārejas momentu fragmenta un daļiņas starpā. Lielās spožās gleznas, kas ir pārpilnas ar dažādām eksplodējošu drazu koordinātēs izvietotām zīmēm, vēstī par sadalīšanos un laika novilcināšanu, parādot mūsu pieķeršanos visam, kas grasās sabrukt.
Gleznas radītas, pielietojot tradicionālos procesus un metodes, slāni virs slāņa uzklājot caurspīdīgas pretmetīgas krāsas, kas saplūst ar krāsu mainošu pigmentu ārējiem slāņiem. Zīmes, kas ieslēptas audeklu virsmās, savstarpēji pārklājas un saskaras, atbalsojot un atkārtojot iepriekšējos slāņus. Mirdzošās virsmas atstarojas un sevī ievelk skatītāju; skatītājam ir būtiska loma tālākajās gleznas virsmas pārmaiņās, kas tad atklāj, ka virsma ir vēl daudz netveramāka un neparedzamāka. Atraisot sarunu starp mūsu īslaicīgo un ilgstošo esamību, starp šķietamību un uztveri, gleznas paplašina mūsu attiecības ar pasauli.
