GAISMAS KRĀSA: UTOPISKĀS ABSTRAKCIJAS
Izstāde ataino piecu mākslinieku veikumu gaismas krāsas izpētē. Neatkarīgi no izmantotā medija – vai nu tā būtu glezniecība, zīmējums, fotogrāfija, video, instalācija vai skulptūra – mākslas darbos novērojamie gaismas efekti, materiāli, krāsas piesātinājums un tonis, kā arī aplūkojamā tēma, mākslinieka iedvesmas avoti, pārstāvētais reģions un tā klimatiskie apstākļi neizbēgami iespaido skatītājam piedāvāto abstrakto tēlu risinājumu. Projektā pārstāvētos māksliniekus vieno uzticība abstrakcijai, ar ko tiek saprasta tīra krāsa un forma. Izstāde “Gaismas krāsa” ir kuratoru Daienas Bīlas (ASV) un Barbaras Bodāras (Francija) kopdarbs.
Gaismas stariem sasniedzot noteiktus mūsu planētas punktus, tie iegūst īpaši smalkas variācijas, tāpēc gluži likumsakarīgi izstāde vispirms liek atcerēties Francijas dienvidos veiktos 20. gadsimta sākuma gleznotāju eksperimentus ar apvidum raksturīgā gaismas un krāsas virmojuma efektiem.
Pārlecot tālāk nākotnē, nonākam pie atziņām, kas aizgūtas no četrdesmito un piecdesmito gadu abstraktā ekspresionisma virziena gleznotājiem – Marka Rotko, Bārneta Ņūmena, Jozefa Albersa un Ādolfa Gotlība; viņu ietekmē katrs no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem ļaujas subjektīvām emociju izpausmēm caur spontānu jaunradi. Tādējādi izstādē iekļautie mūsdienu mākslinieki piedāvā skatītājam savas dziļi personīgās un drosmīgās interpretācijas par krāsas jēdzienu.
Džūlija Volfa (Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ASV) savā glezniecībā, iespiedgrafikā, zīmējumos un tēlnieciskos objektos nododas krāsas un formas, dabas dailes un bojāejas izpētei. Volfa strādā ar dažādiem materiāliem, tostarp ar ūdeni, gaismu, ķīmiskiem un organiskiem savienojumiem, fotogrāfijām, paglābtām grāmatām un citiem atrastiem priekšmetiem, izzinot gaismas rakstus un krāsas smalkās nianses.
Go Segava (Parīzes reģions, Francija) rada skulptūras, kurās nojaušamas trīs dažādas konceptuālas definīcijas telpas izpratnei. Mākslinieks sāk ar gleznojumu uz divdimensiju virsmas un tad pāriet pie trīsdimensiju objekta, kas uzbur iluzoru priekšstatu par smaguma spēka neesamību vai par telpā brīvi peldošu formu.
Paskāls Fankonī (Izēsa, Francija) kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades savās gleznās, zīmējumos, instalācijās un objektos izmanto četras pamatkrāsas ar augstu piesātinājuma pakāpi: elektrozilo, koši sarkano, izteikti dzelteno un gaiši zaļo. Konkrētu optisku variāciju un krāsas metafizisko īpašību iedarbība aizrauj gan pašu mākslinieku, gan viņa skatītājus.
Antons Ginzburgs (Ņujorka, ASV) strādā krāsu paradigmā, ko dēvē par neokonstruktīvismu, izmantojot tādus strukturālus elementus kā arhitektūra, vieliskums un sabiedriskās telpas, lai īstenotu nepārtrauktus pētījumus stājglezniecībā, tēlniecībā, monumentālajā un filmu mākslā. Caur mūziku, video un gaismu Ginzburgs runā par dabu un tehnoloģijām, caurvijot īstenības mirkļus ar krāsu laukumu abstrakciju.
Īvs Ullenss (Brisele, Beļģija) pauž emocijas un nododas spontānu jūtu izpētei caur abstraktām fotogrāfijām, instalācijām, skulptūrām un dizaina objektiem. Pēc mākslinieka teiktā, “gaisma – vienīgā enerģijas forma, kuru spējam saskatīt, – atklājas mums kā krāsa.” Ullensa pasaule var būt tēlaina, optiska vai kinētiska savās izpausmēs, taču tās centrālā ass ir un paliek krāsa.
Daiena Bīla (ASV), izstādes kuratore
