ĒRINA LOULORA ONOMATOPOĒZE

Ērina Loulora /Erin Lawlor/ gleznas veido lielos triepienos, kas līkloču viļņiem klāj viņas gleznas virsmas. Viņas triepieni plūst; formas ir dabiskas kā ūdenskritums vai viļņi, kas veļas līdz ar straumi. Louloras gleznošanas manierei piemīt matērija un piesātinātu krāsu un blīvuma radīta klātbūtnes sajūta. Lielos krāsu triepienus māksliniece klāj uz mitra gruntējuma. Gleznas veido slapji triepieni; viņa glezno ar slapju uz slapja. Viņas triepieni saplūst ar audekla gruntējumu, katru krāsas klājumu izpildot ar skaidri apzinātu kustību.

Daugavpils Rotko mākslas centrā mēs ar Ērina Loulora izmantojām vienu studiju, kur es vēroju, kā Es viņa rada savus darbus. Nogruntēti vienkrāsaini audekli tika nolikti uz studijas grīdas un gaidīja, kad māksliniece tiem pievērsīsies. Ē. Loulora sajauc eļļas krāsas un šķīdinātājus toveros, izspiežot no tūbiņām lielus krāsu pikučus. Ar lielām otām viņa sajauca krāsu un tad ar gluži vai dejisku kustību nolieca savu augumu pār audeklu, radīdama viļņainas formas, kas pacēlās un nolaidās, izplūstot pa gleznas virsmu. Šo darbu radīšanas atgādina darbības gleznošanu nevis ar pagājušajam gadsimtam raksturīgo šļakstināšanu un pilināšu, bet ar tiešu mākslinieces fizisko iesaistīšanos, klājot krāsu ar savu ķermeni.

Viņas darbos ir daudz atsauču uz mākslas vēsturi, jo īpaši uz baroku. Termins “baroks” apzīmē pērles formas neregularitāti. Ē. Louloras gleznas ir tieši tādas – dabas radīta dārgakmens skaistumu vēl vairāk paspilgtina kompozīcijas asimetriskums. Šajos darbos ir viļņveidīga kustība; enerģija plūst lēni un maigi. Krāsas kā dūmi uzvirmo gaisā un tiek nofiksētas pirms paša izgaišanas brīža. Tomēr gleznu nepilnības, ko panāk nejaušas mākslinieces ķermeņa kustības un viņas attiecības ar audeklu, rada ielaušanos kompozīcijas telpā un piešķir gleznai kustību.

Tiger tiger ir tieša atsauce uz Viljama Bleika dzejoli. Gleznas kompozīcija ir aplis, skatītājs tiek iesaistīts uz audekla attēlotajā kustībā. Oranžie triepieni ir spilgti un dominē līniju nebēdnīgā līkumošanā. Šeit Ē. Loulora ļauj fonam atklāties triepienos. Katram triepienam ir cita nokrāsa un atšķirīgs nokrāsotā gruntējuma līmenis. Literārā atsauce ir daļa no mākslinieces ideju paletes; nosaukumi ir norādes uz viņas pagātni un aizraušanos ar dzeju, tautas kultūru un mūziku.

Wild thing (Mežonīgā) ir veidota rozā, kadmija sarkanā un skābi dzeltenzaļā paletē. Nosaukums uzvedina uz turpinājumu: tu liec manai sirdij dziedāt. Tieši to arī glezna panāk, jo tā atgādina neseno pagātni – Londonu 1960. gados, kad grupa The Troggs iedziedāja savu dziesmu ar tādu pašu nosaukumu. Ē. Loulora gremdējas nostalģijā; caur gleznām viņa ieskatās sevī un atsauc atmiņā savu iekšējo stāvokli.

Hiraeth ir darbs, kas sastāv no krāsu slāņošanas – tās liecas, griežas un virmo tumši sarkanā, tumši brūnā, okera un ūdens dzīļu zilā paletē. Mans skatiens seko triepieniem virzienā uz centru. Hiraeth, kas velsiešu valodā nozīmē skumjas un ilgas pēc mājām, ir vārds, ko nevar precīzi iztulkot. Ērina Loulora gleznas, atklādamās sajauktu emociju sarežģītībā, pārraksta šo izjūtu krāsās. Tās pauž ilgas pēc pagātnes vietas, kas, iespējams, nekad nav pastāvējusi.

Grinches grinches the cat ir mazs darbiņš, kas triepienu atveides ziņā ir līdzīgs gleznai tiger tiger. To veido trīs lieli, daudzkrāsaini triepieni, kas sava lieluma dēļ ir uztverami kā formas. Ē. Louloras manipulācijās ar krāsām virtuozs ir katra triepiena plūdums, to pārmaiņas un nianses.

Klājot savas gleznas uz krāsu pamatnes, Ērina Loulora atmodina savu pagātni un atmiņas. Viņas darbos izmantotā gleznošanas maniere atklāj mums visu viņas emociju karti. Viņa paver un aizver savu gleznu slāņus kā aizkarus, caur kuriem tiek ļauts ielūkoties ciešanās, mīlestībā un pagātnē, kas iesniedzas tagadnē.

Dīna Sērlina (Deanna Sirlin)

7. gada februāris

Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestāde „Rotko muzejs” Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestāde „Rotko muzejs”