Eduards Pustovoitovs „SAPŅI.TURPINĀJUMS”
Manās gleznās nav jāmeklē sižets. Tā nav.
Ir tēli, kurus radījusi mana pasaules uztvere, emocionālie pārdzīvojumi.
Mani darbi veido mani, nevis es viņus.
E. Pustovoitovs
Eduards Pustovoitovs dzimis 1964. gadā Makejevkas pilsētā Ukrainā. Odesas teatrāli mākslinieciskajā institūtā viņš ieguvis butafora-noformētāja kvalifikāciju. Nepārvarama vēlme ceļot savulaik lika E. Pustovoitovam nonākt Latvijā un iestāties Rīgas jūrskolā, pēc kuras absolvēšanas Pustovoitovs strādājis par matrozi Latvijas kuģniecībā.
1993. gadā, nu jau būdams rīdzinieks, jaunais jūrnieks Eduards, pēc paša teiktā, nejauši nokļuva Nīderlandē un apmeklēja Amsterdamas Laikmetīgās mākslas muzeju, kur arī notikusi nākamā mākslinieka pirmā tikšanās ar pasaulslaveno, skandalozo spāņu sirreālistu S.Dalī, precīzāk – ar viņa darbiem.
Atgriezies Rīgā Pustovoitovs iekārto savu darbnīcu un sāk gleznot. Kopš šī brīža mākslinieks gandrīz katru dienu pavada savā darbnīcā – sākumā Rīgā, vēlāk Krāslavā. Taču mākslinieks nebūt nepārtrauc ceļot: tagad viņa ceļojumi ir viņa gleznas.
Ātri vien jauns un nepieredzējis mākslinieks kļuva par „ģēniju”, kuru panākumi sagaidīja ik uz soļa. Mākslas cienītāji E. Pustovoitovu dēvēja par pasaules līmeņa gleznotāju, Salvadora Dalī sekotāju un jaunās mākslas filosofijas radītāju, savukārt viņa darbus – par ģeniāliem. Viņam raksturīgo stilu amerikāņi nodēvēja par „ekspresīvo sintētismu”, jo Pustovoitova darbos rodama radošā gara un iztēles noslēpuma sintēze.
Mākslinieks ir izteikts sirreālisma pārstāvis: viņa mērķis – iedziļināties bezapziņas pasaulē, jo tāda pastāv. Pustovoitovs saka: „Es reizēm pats nespēju skaidrot savus darbus.” Iespējams tāpēc viņa darbus dēvē par „nākotnes glezniecību”. Mākslas zinātnieki pat ieviesuši leģendu, ka pirms nāves spāņu gleznotājs Dalī kaut kāda mistiskā veidā nodevis savas prasmes tieši krāslavietim Pustovoitovam. Ne velti pirmā mākslinieka glezna bija „Atmiņas par Salvadoru Dalī”.
Pustovoitova darbi nav skaidrojami, nav pārstāstāmi. Tiem nav arī informatīva fona, jo katrs darbs ir noslēpums, mīkla, filosofisks dialogs, taču ar dziļu jēgu. Kā fantastiskajos sapņos Pustovoitova gleznās savijās skaistais un neglītais, mīts un realitāte.
