EBREJU MĀKSLINIEKI STARPKARU LATVIJĀ: MEKLĒJUMOS

Rīgas Ebreju kopienas un muzeja “Ebreji Latvijā” veidotā izstāde


Par atspēriena punktu šai izstādei kalpo Rīgā un Liepājā 1939. gada sākumā notikusī “Žīdu grafiķu izstāde”, kuras 252 darbi piedāvāja ieskatu 60 autoru mākslā. Autori nāca no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas, ASV, PSRS un Palestīnas. Īpašu nozīmi šai izstādei piešķīra ne tikai apjoms un izstādīto darbu kvalitāte, bet arī tas, ka daudziem autoriem tā bija pēdējā izstāde pirms II Pasaules kara, bet lielai daļai – arī pēdējā izstāde viņu dzīvē.

Rezenzijā Rīgas ebreju avīze “Unzer Vort rakstīja: “Izkaisīti pa desmitiem valstu, simtiem pilsētu, tūkstošiem māju – guļ ebreju mākslas pērles. Guļ, un gaida savu atradēju”. XX gs. sākumā Austrumeiropā noformējās vairākas intelektuāļu un mākslinieku grupas, kas par savu mērķi izvirzīja “ebreju mākslas” veidošanu. Pazīstamākās kustības bija Kijivas (vēlāk Varšavas) “Kultur-Lige” un Lodzas “Jung-Idysz”, kas darbojās 1918.-1921. gadā un tapa avangarda vadošo figūru Marka Šagala un Eļa Ļisicka iespaidā.

Latvijā pirmā ebreju mākslinieku izstāde notika no 1920. gada 15. novembra līdz 31. decembrim. Izstādes iedvesmotājs un kurators bija mākslinieks un mākslas teorētiķis Mihails Jo. Izstādes kataloga ievadā viņš rakstīja: “…Izstādē ir pārstāvēti nozīmīgākie strāvojumi, no tradicionālā romantisma līdz jaunākajiem modernisma meklējumiem. Jebkurā gadījumā, izstāde dod skaidru priekšstatu par mākslinieku-ebreju darbību Latvijā”. Un tad viņš faktiski iezīmē turpmāko gadu diskusiju fokusu – vai pastāv kaut kāda specifiskā “ebreju māksla”, vai ir runa vienkārši par “mākslinieku-ebreju” darbiem: “pēc kultūras izsalkušo ebreju tautas masu vēlmi, <…> ebreju mākslinieks, nevis vairs mākslinieks-ebrejs, sajutīs sevī biedējošo aicinājumu, jaunā, dižā laikmeta vētrainu nākšanu”.

Tomēr pagāja vēl vairāki gadi, līdz aktivizējās ebreju mākslas dzīve. 1927. gada 17. februārī tika nodibināta “Žīdu tēlojošo mākslinieku biedrība”, kuras darbības mērķis bija formulēts diezgan plaši: “kopējiem spēkiem sekmēt mākslu un mākslas amatniecību, ka arī materiāli un morāliski pabalstīt biedrus-māksliniekus”, bet nekas nebija pateikts par tās mākslinieciskajiem vai politiskajiem orientieriem. Kopā tajā bija ap 30 biedru, tās darbības centrā galvenokārt bija izstāžu rīkošana, un kopumā septiņu gadu laikā tika sarīkotas piecas izstādes. Izstādes guva atspoguļojumu presē, tajā skaitā arī latviešu, tomēr atsauksmes gadījās arī visai kritiskas. Neskatoties uz publikas interesi, pēc 1932. gada biedrība izstādes vairs nerīkoja, un pēc K.Ulmaņa apvērsuma, 1934. gada septembrī-oktobrī, tā tika likvidēta kā “politiski nevēlama”.

Vairāku mākslinieku daiļradē bija jūtams reģionālais konteksts, viņi gleznoja tajā skaitā Latgales ainas, pilsētu skatus, iedzīvotāju tipus. Ja vairāki Daugavpils un Krāslavas skati nav nonākuši līdz mums, vai zināmi vien preses reprodukcijās, tad M. Parparova gleznotās lauku ainas ir saglabājušās, un dod labu ieskatu tajā, ko kritiķi dēvēja par “interesanti tvertu žanra reālismu no Latgales īpatās dzīves un ļaudīm, tāpat raksturīgus žīdu tautas tipus”.

Pašreizējā izstāde ir vienlaikus gan mēģinājums reflektēt par pirmskara ebreju mākslinieku izstādēm, gan piedāvāt plašākas auditorijas uzmanībai mazāk zināmus autorus. Par dažiem no viņiem trūka pat biogrāfijas pamatdatu, un izstādes sagatavošana bija vienlīdz mākslas kuratoru un vēsturnieku darbs. Izstādes nosaukums “Ebreju mākslinieki starpkaru Latvijā: Meklējumos” ietver sevī ne tikai pašu mākslinieku centienus rast savu identitāti, bet arī kuratoru iesākto pētniecisko darbu.

Izstādes kuratori:

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja direktore Dr.art. Nataļja Jevsejeva

Muzeja “Ebreji Latvijā” direktors  Iļja Ļenskis


Izstādes norises laiks: 22.04.-26.06.2022.