DIVAS VIRSOTNES
Silva Linarte, Pēteris Martinsons
Izstāde “Divas virsotnes” ir divu izcilību tikšanās vienā mākslas telpā. Gleznotāja Silva Linarte (1939–2018) un keramiķis Pēteris Martinsons (1931–2014) bija personības ar Latgales kodu, kurā ieprogrammēts ne tikai dabas dotais mākslinieka un pedagoga talants, bet arī neizsīkstošs spīts darīt un tiekties pēc jaunām radošām virsotnēm.
Ideja par Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekcijas izstādi ar Silvas Linartes un Pētera Martinsona darbiem tapa negaidīti, bet vienlaikus tik pašsaprotami un svarīgi. Latvijas laikmetīgās keramikas aizsācējs un virzītājspēks Pēteris Martinsons savas dzīves nogalē atgriezās dzimtajā pilsētā ar vērienīgu retrospektīvu izstādi “Spēles”(2013) un īpaši atlasītu mākslas darbu dāvinājumu Rotko centram. Atzītās gleznotājas un mākslas pedagoģes Silvas Linartes personālizstāde “Atspulgi” (2013) mākslas centrā bija viena no lielākajām personālizstādēm viņas radošajā dzīvē, kam sekoja turpmāka cieša sadarbība vairāku gadu garumā ar apzinātu un rūpīgu viņas gleznu atlasi topošajai kolekcijai.
Pašlaik Daugavpils Marka Rotko centrs glabā 67 Silvas Linartes gleznas un 511 Pētera Martinsona keramikas darbus. Bet ar to kolekciju veidošana nav apstājusies.
Domājot par divu šķietami atšķirīgu mākslinieku raksturojumu, šoreiz skaitļi un fakti rindojās otrā plānā. Likās likumsakarīgi, ka Daugavpils pilsētā un novadā dzimušos māksliniekus šeit, Latvijā, un pasaulē tik ļoti pazīst, ka viņu dzīves un radošā darba gājums neprasa atkārtošanu un atgādināšanu. Daudz interesantāki šķita līdzību, saskares punktu un personību veidojošo aspektu meklējumi viņu dzīvesstāstos.
Abi mākslinieki piedzima nereti romantizētā starpkaru perioda beigu posmā, kad gaisā jau virmoja pārmaiņu vēji. Silvija Veronika Skrinda nāca no izglītota skolotāja un sabiedriskā darbinieka Antona Skrindas un viņa sievas Marijas četru bērnu ģimenes. Pēteris Ilmārs Martinsons piedzima kā vidējais bērns veikala pārdevēja Pētera un ierēdnes Aleksandras ģimenē. Otrais pasaules karš abiem bērniem laupīja māju izjūtu. Skrindu ģimenes sievietes 1941. gada 14. jūnijā no Daugavpils novada Līksnas pagasta tika deportētas uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu Sibīrijā. Bet māja, kurā dzīvoja Martinsona ģimene, nodega kopā ar visu iedzīvi 1941. gada 22. jūnijā pēc vācu bumbvedēju uzlidojuma Daugavpils pilsētai. Kara norises un izsūtījumā radītie pārbaudījumi veidoja pusaudžu apziņu un pasaules uztveri. Jau vēlāk tā ir skaidri jaušama abu mākslinieku dzīves filozofijā, kuru var raksturot ar Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ilggadējā direktora Imanta Žūriņa vārdiem: “Tikai vislabākais ir gana labs”.
Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola ir otrs vienojošais aspekts mākslinieku dzīves gājumos, kas tomēr īsti nekļuva par viņu tikšanās krustpunktu. 1957. gadā, neilgi pēc atgriešanās no Sibīrijas, Silva iestājas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Interjera dizaina nodaļā un, vēl būdama audzēkne, sāka pasniegt gleznošanas stundas jaunāko kursu audzēkņiem. Mākslas pedagoga darbu Silva turpināja Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (1961-1971), vēlāk atgriezās Rīgā. Pēteris Martinsons, pirms tam ieguvis arhitekta diplomu Latvijas Valsts universitātē, skolā sāka strādāt 1962. gadā pēc tēlnieka Tālivalža Gaumiga aicinājuma, lai varētu baudīt divu mēnešu pedagoga atvaļinājumu un nodoties savam vaļaspriekam – alpīnismam. “Lietišķajos” bija arī viņa pirmā saskarsme ar mālu. Jau divus gadus vēlāk Arhitektu namā tika atklāta pirmā Pētera Martinsona personālizstāde. No 1971. gada keramiķis kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas docētāju, vēlāk profesoru. Bet gleznotāja mākslas vidusskolā nostrādāja vēl divdesmit gadus, būdama par skolotāju daudziem mūsdienās zināmiem māksliniekiem un dizaineriem.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšana katrs no viņiem iemantoja savas brīvības. Pēteris – piedalīties starptautiskos simpozijos, lasīt lekcijas ASV un doties radošā komandējumā uz Kamerūnu. Silva – atgriezties dzimtas mājās un veltīt laiku gleznošanai.
Daba, tās parādību un ainavu atspoguļojums mākslas darbos bija vienojošā, iztēli raisošā iezīme mākslinieku radošajā darbībā un vienlaikus atgriešanās bērnībā. Sevi kā dabas sastāvdaļu Pēteris sajuta jau no bērnības, iedams ganos un mīcīdams mālu, vēlāk dodoties garās pastaigās un iemūžinot dabas radīto fotogrāfijās. Silvas pirmās bērnības atmiņas saistās ar Sibīrijas ainavām. Dabā novērotās krāsu nianses un kompozīcijas māksliniece pārnesa uz audekla sev raksturīgā gleznieciskajā rokrakstā.
Ne iedvesma, bet nemitīgs radošais darbs bija viņu virsotņu iekarošanas ceļš. Silva Linarte un Pēteris Martinsons vienmēr tiecās uz pilnību, esot nemitīgā izziņas procesā un radošos meklējumos, kas sakņojās pašaizliedzīgā darbā. Viņi neapstājās pie sasniegtā, vienmēr bija jaunu ideju, kompozīciju un formu meklējumos. Arī tādu, kas bija ārpus noteiktām normām un stingri novilktām robežām.
Gleznotāja un pedagoģe Silva Linarte vairāk kā divdesmit savas dzīve gadus veltīja pedagoga darbam, mācot kompozīciju un gleznošanu mākslas skolās. Viņa bija vairāku ģerboņu autore, kā arī izstrādāja Daugavpils novada vizuālo identitāti. No 1992 līdz 2001. gadam Silva Linarte pildīja Daugavpils pilsētas galvenās mākslinieces amata pienākumus. 2016. gadā saņēma “Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā”. Silvai Linartei piešķirts Daugavpils domes apbalvojums “Goda daugavpilietis” (2010) un Latvijas valsts apbalvojums “Atzinības krusts” (2018). Mākslinieces darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā un ASV.
Arhitekts, keramiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Pēteris Martinsons bija Latvijas Arhitektu savienības (1961), Latvijas Mākslinieku savienības (1968) un Starptautiskā Keramikas akadēmijas Ženēvā, Šveicē (1971) biedrs. 20. gs. 70. gados saņēma četras zelta godalgas prestižajā Keramikas konkursa izstādē Faencā (Itālija). Viņam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1988). Latvijas valsts 2001. gadā novērtēja mākslinieka devumu ar augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu IV pakāpes ordeni. Pēteris Martinsons piedalījās vairāk nekā 100 starptautiskās izstādēs un 70 keramikas simpozijos. Viņa darbi ir vairāku Latvijas, ārvalstu muzeju un galeriju īpašumā (Lietuva, Krievija, Ungārija, Polija, ASV u.c.) un privātajās kolekcijās.
Zane Melāne
