Detalizēta informācija par individuāliem mākslinieku projektiem
MĀKSLINIEKU GRUPA “SVITER”
Džuljeta – Podiļas karaliene, 2022
dokumentālā filma, 30 min
Podiļa ir apkaime Kijivas vēsturiskajā centrā un viens no rosīgākajiem pilsētas dzīves krustpunktiem. Te ir kafejnīcas un restorāni, mazi veikaliņi un biroji, panorāmas rats, viena no valsts nozīmīgākajām izglītības iestādēm, tirgus, kura pirmsākumi ietiecas 15. gadsimtā, kazaku baroka, viduslaiku un padomju perioda arhitektūras pieminekļi, kulta statusu ieguvuši kinoteātri un klubi… un vēl Podiļā dzīvo Džuljeta.
Džuljetai ir 10 līdz 12 gadi, viņa ir gudra, skaista, neatkarīga, praktiska un nedaudz izlutināta. Būtne ar sarežģītu raksturu, ne vienmēr labā noskaņojumā. Tomēr, neskatoties uz to, viņa ir ļoti laba meitene.
Kopš viņu pazīstu – tas ir, piecus vai sešus gadus – viņa ir dzīvojusi zem kāpnēm, kas ved uz vairākiem saloniem kādas dzīvojamās mājas pirmajā stāvā. Džuljeta ir vietējā zvaigzne, Džuljeta ir suns.
Neviens nezina, no kurienes viņa dabūjusi šo vārdu, kā sākusi dzīvot zem kāpnēm un cik mazo uzņēmumu ir nomainījies viņai virs galvas. Bet (gandrīz) visi Džuljetu pazīst.
Viņas bļodiņā vienmēr ir ēdiens (un to pastāvīgi izmanto viņas baložu kārtas kaimiņi), un bieži vien bļodiņas saturs atklāj, ka dažiem apkaimes iedzīvotājiem ir bijuši svētki, jo Džuljetas ēdienkartē ir pārpalikusī desa, šķiņķis, siers, reizēm pat vītināts spāņu šķiņķis.
Viņa apsargā savu teritoriju, sveicina paziņas un ir viena no parādībām, kas apvieno pilnīgi atšķirīgus cilvēkus. Džuljeta ir kā ceļvedis starp sociālajām pasaulēm. Caur viņu aug vietējās dzīves sakņu sistēma. Turklāt šīs saknes ietiecas arī citās pilsētas teritorijās. Kāda sieviete pēc pārcelšanās prom no Podiļas pat COVID-19 mājsēdes laikā joprojām nāca Džuljetu apraudzīt – un tas ir tikai viens piemērs.
Februāra nogalē visu laiku domāju par Džuljetu. Zināju, ka viņa tiks galā labāk par visiem, taču vienlaikus sapratu, ka karš nesaudzē nevienu.
Pie pirmās izdevības marta sākumā devos uz Podiļu. Redzēju drošības kontrolpunktus, prettanku šķēršļus, ložu atstātas zīmes un izsistus logus. Džuljetu es neredzēju.
Jau toreiz zināju, ka viņa baidās no sprādzieniem, šāvieniem un gaisa trauksmes sirēnām un, visticamāk, skraida pa apkaimi, meklējot glābiņu…
Zinu, ka viņa joprojām dzīvo Podiļā, tikai citā vietā, un kāds par viņu rūpējas – jo karalienei vienmēr ir vajadzīga aprūpe.
Šis video ir mēģinājums uzmeklēt Džuljetu un izstāstīt viņas stāstu. Tas ir interviju cikls ar cilvēkiem, kuri Džuljetu pazina un joprojām jūt saikni ar vietām, kur viņa dzīvoja. Taču tas ir arī stāsts par Kijivas iemītniekiem un viņu kara laika pieredzēm. Par to, ka karš maina visu, uz visiem laikiem.
KINDER ALBUM
Kauli un locekļi, 2022
keramikas un skaņas instalācija
Kinder Album keramikā skatītājs redz filozofiskus karalaika tēlus, mākslinieces pārdomas par pagātni un nākotni. Ekspozīciju veido divi kopš kara sākuma tapuši cikli. “Kauli” reflektē par “nākotnes pagātni” – to, kas paliks pēc mums, par kauliem un arheoloģiskajiem artefaktiem, kas varbūt kādu dienu tiks atrasti. Citējot mākslinieci: “Ukraiņi ir cēlušies no tripiliešiem, skitiem, polovciešiem un tatāriem, un mani iedvesmo doma, ka mēs neesam aizmirsuši viņu mākslu un, tāpat kā savulaik viņi, arī atstāsim uz šīs zemes savus nospiedumus.” Ekstremitāšu cikls ir konkrēta tagadnes ilustrācija, kuras galvenais priekšmets ir ķermenis. Ķermenis kā dzīvesveids, trausls un ievainojams. Tas neatgriezeniski mainās atkarībā no apstākļiem, šajā gadījumā – brutāli pārvērsts caur realitātes radītajām traumām.
Šajā projektā māksliniece sev raksturīgajā ironiskajā manierē veido tēlu, kurā saskatāma ar dziļām kara cirstām brūcēm augusi paaudze. Lai uzsvērtu kara laika uztveres absurdumu un neskaidrību, māksliniece izmanto figurālus tēlus apvienojumā ar audioierakstu, kurā bērnu balsis imitē gaisa trauksmes sirēnas skaņas – īpatns karalaika joks, ar kuru pabiedēt pieaugušos. Savdabīgs noslēgums karalaika realitātes izkropļotajam dzīvības aplim.
MAKSYM FINOGEIEV
Vai pēc vētras varavīksne parādīsies?, 2022
fotogrāfija
Ukrainas LGBTQ + personas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tiek pakļautas dubultam spiedienam, jo agresors ir publiski paziņojis par saviem nolūkiem iznīcināt ne tikai ukraiņus, bet arī vietējo LGBTQ + kopienu. Kara neprognozējamās sekas sabiedrības neaizsargātās grupas ir padarījušas vēl ievainojamākas. Apdraudējuma sajūta ir pastiprinājusi nepieciešamību atzīt LGBTQ + personu tiesības un brīvības. 2022. gadā petīcija Ukrainas prezidentam par viendzimuma laulību legalizēšanu guva nepieciešamo publisko atbalstu, savācot vairāk nekā 28 000 parakstu, un prezidents paziņoja, ka valdība strādā pie šī jautājuma risināšanas.
Līdz ar ES kandidātvalsts statusa iegūšanu un atbilstoši Ukrainas pēckara atveseļošanās plānam, kas tiks īstenots sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem, valsts ir apņēmusies liberalizēt likumdošanu LGBTQ + kopienai būtiskos jautājumos. Tomēr kopiena jau sen ir iemācījusies ignorēt varasiestāžu tukšos solījumus un pieradusi sadzīvot ar nemitīgiem riskiem saistībā ar savu identitāti. Turklāt karš ir izgaismojis vēl jaunus izaicinājumus, tāpēc būt tam, kas esi, tagad patiesi ir varoņdarbs.
Vienlaikus katastrofas laikā ir jāpieliek lielas pūles, lai turpinātu ticēt dzīvībai kā cilvēces augstākajai vērtībai. Autors dokumentē sev pazīstamu kvīru kopienas pārstāvju portretus, tostarp arī pats sevi. Uzsvars tiek likts uz vīriešiem vai tiem, kas identificējas kā vīrieši. Autors pievēršas tieši šim dzimumam, jo daudziem vīriešiem karastāvokļa laikā likums liedz izceļot uz ārzemēm, turklāt viņiem ir jāpilda militārais dienests atbilstoši valstī noteiktajai kārtībai un prioritātēm.
MYKHAYLO BARABASH
Kartupeļi FREE, 2022
zīmējums, instalācija, video 18:20 min
Kartupeļi FREE – nevis “frī”, bet “free” – no angļu valodas vārda, kas nozīmē “brīvi”, “neatkarīgi”, “atbrīvojoši” un “atbrīvoti”.
Kartupeļi ir viena no nozīmīgākajām un izplatītākajām pārtikas kultūrām. Tas ir arī viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, kam ir ļoti daudz recepšu.
Patiesībā kartupeļus dēvē arī par otro maizi.
Kartupeļi kļuva par galveno ēdienu Eiropas ēdienkartē 17. un 18. gadsimta ilgstošo karu laikā.
Tie ir ļoti viegli audzējami un tāpēc ir glābuši no bada daudzus cilvēkus dažādos kontinentos.
No tīri dekoratīva auga, ko sākotnēji audzēja aristokrātu dārzu izdaiļošanai, tas kļuva par revolucionāru, strādnieku, amatnieku un zemnieku ēdienu.
Ukraiņu valodā ir vismaz 10 vārdu, kas apzīmē kartupeli (20, ja ieskaita visus dialektus).
Viens no ļaunākajiem kaitēkļiem ir Kolorādo vabole, klāta ar melnām un oranžām svītrām.
Manā ģimenē kartupeļus audzējam, kopš sevi atceros. Esam stādījuši dažādas šķirnes, mainot tās atkarībā no garšas un noturības pret deģenerāciju. Lūk, dažas, ko atceros audzējis dažādos laikos: Slovjanka (agrāk saukta par “Slavjanku”), Siņoočka (agrāk saukta par “Siņeglazku”), Tempa, Zarevo, Olvija, Ņevskaja un, visbeidzot, Bellarosa (“Bela Rosa”).
Domājot par nākotni, apstājos pie vienkāršas ikdienas darbības – ēst gatavošanas. Cilvēks to dara neatkarīgi no situācijas, jo tas ir vajadzīgs izdzīvošanai. Un varbūt tajā var “aizbēgt” no lietām, kas notiek aiz loga.
OLENA SUBACH
Mēs vairs nejūtam nākotni, 2022
fotogrāfijas, instalācija
Mana pilsēta, Ļviva, Ukrainas rietumos šobrīd ir pasaulē lielākais patvēruma centrs cilvēkiem, kas slēpjas no bombardēšanas un raķešu uzbrukumiem. Atbilstoši oficiālajai statistikai Ļvivā šobrīd dzīvo vairāk nekā trīssimt tūkstoši valsts robežās pārvietotu personu. Šo mērogu ir grūti iedomāties, bet tas varētu būt līdzvērtīgs ainai, kad pilnīgi visi Islandes iedzīvotāji pārceļas uz Ļvivu. Patiesībā kopš kara sākuma Ļviva ir kļuvusi par pagaidu patvērumu miljoniem bēgļu, kas meklē drošu miera ostu. Dažiem varbūt izdosies nonākt atpakaļ mājās, bet daudziem vispār nebūs, kur atgriezties, jo viņu pilsētas ir noslaucītas no zemes virsas. Tā, piemēram, notika ar Mariupoli. Citējot vienu no iedzīvotājiem:
“Lai no turienes evakuētos, ir jākļūst par citu cilvēku – pa pusei tukšu, pa pusei jaunu. Pretējā gadījumā tev nav izredžu pamest pilsētu. Tu kļūsti par cilvēku bez pagātnes, par cilvēku, kura atmiņām nav taustāma pamata. Tev vairs nekā nav, pat ne vecāku kapa. Kara laikā cilvēks ir kā koks. Spēcīgs un varens, tā sakņu dziļums daudzkārt pārsniedz stumbra augstumu. Tomēr pienāk brīdis, kad koks tiek izrauts ar saknēm. Un ne visi spēj atkal iesakņoties, pavasarī saplaukt ziedos un rudenī nodzeltēt.”
Savā projektā būvēju naratīvu, apvienojot fotogrāfijas, kas uzņemtas pirms un pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, ar tekstilinstalāciju un apokaliptiskiem viduslaiku miniatūru attēliem. Mērķis ir radīt vizuālu sērijveida stāstu un telpu, kur apmeklētājs var iegrimt citu cilvēku jūtu un pārdzīvojumu nezināmajā pasaulē.
Šis karš man atņēma atmiņas, bet es atceros stāstus, kurus man stāstīja satiktie cilvēki. Tie, kam nācās pamest mājas vai zaudēt tās pavisam.
SERGIY PETLIUK
Un kurš jums atļāva skaisti dzīvot?, 2022
multimediju instalācija
Un kurš jums atļāva skaisti dzīvot? Pirmajās nedēļās pēc Krievijas armijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sociālajos tīklos izplatījās foto ar šo frāzi, it kā uzsmidzinātu ar krāsas baloniņu uz kādas Bučas mājas sienas. Vēlāk izrādījās, ka fotogrāfija uzņemta Krievijā, turklāt krietni senāk, ap 2016. gadu. Tomēr šī frāze kļuva par spārnoto teicienu, ar kuru apzīmē barbarisku teritorijas sagrābšanu, marodierismu un posta darbus. Šajā izteicienā skaudība savijas ar dziļu naidu un dusmām. Tā ir skaudība, ko jūt tie, kas nespēj vai negrib mainīt savu dzīvi uz labu, pret tiem, kas to vēlas un spēj.
Ar šo frāzi – kodolīgu manifestu, kas simbolizē mentalitātes un pasaules uzskatu šķelšanos – Krievija un tās pilsoņi bombardē mierpilnas pilsētas, nogalina nevainīgus cilvēkus, sagrauj vērtīgu infrastruktūru un izlaupa visu, kam vien tiek klāt.
YAROSLAW KOSTENKO (VJ YARKUS)
Kara pīšļi, 2022
audiovizuāla instalācija
Mana valsts nu jau daudzus mēnešus karo ar Krieviju. Šo mēnešu laikā mēs ar ģimeni esam daudz pārdzīvojuši – bombardēšanas, raķešu triecienus, pārcelšanos, nemitīgus uzlidojumus un gaisa trauksmes, raizes par radiem un draugiem.
Tajā pašā laikā mans brālis dzīvo pie mūsu radiem Maskavā, Krievijā, un viņu realitāte ir pavisam cita. Viņš netic ne man, ne maniem vecākiem, netic tam, ko stāstām no Ukrainas. Brālis ar bērniem skatās televizoru un tic citai patiesībai. Ir ļoti baisi, ka ar mediju palīdzību varneši var manipulēt ar cilvēku apziņu un nostādīt brāli pret brāli. Nevēlos, lai viņa bērni izauguši atkal dodas uz Ukrainu cīnīties. Vienīgais, ko vēlos un varu darīt ar savu mākslu, ir pievērst cilvēku uzmanību mūžīgajām vērtībām, par kurām ir vērts cīnīties – mieram, demokrātijai, brīvībai, dzīvei, mīlestībai…
