Dainas Dagnijas izstāde “SIEVIETES SPĒKS UN BRĪVĪBA”

Daina Dagnija

“SIEVIETES SPĒKS UN BRĪVĪBA”

Daina Dagnija dzimusi 1937. gadā Rīgā. 1944. gadā kopā ar ģimeni viņa devās bēgļu gaitās un 1951. gadā nonāca Detroitā, ASV. No 1954. līdz 1956. gadam Daina Dagnija mācījās Mākslas studentu līgā (Art Students League (Merit Scholarship)) Ņujorkā. 1959. gadā viņa turpina studijas Detroitas Mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas skolā (Art School of the Society of Art and Craft) un dodas uz Losandželosu, kur turpina studijas Šonāra institūtā (Chouinard Institute (Cal Arts)), kur kļūst par pārliecinātu abstrakto ekspresionisti.

1960. gada beigās māksliniece apprecas ar jaunu latvieti, kurš ir iesaukts dienēt Okinavā ASV armijā. Dažus mēnešu vēlāk arī Daina Dagnija nonāk Okinavā, kur smeļas iedvesmu apkārtnē un sāk attīstīt savu individuālo figuratīvi abstrakto rokrakstu mākslā.

Daina Dagnija atklājas Latvijas un visas pasaules mākslas pētniekiem un cienītājiem ar tikai sev raksturīgām mākslinieciskā rokraksta formām. Viņa nepārtrauc būt fiziski un emocionāli spēcīga sieviete, neraugoties uz pārdzīvoto un piedzīvoto bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, izdzīvoto un līdzpaņemto emigrācijā un atvesto atpakaļ mājās – Latvijā.

Ar pieredzes bagāto un īpašo domāšanu savās mākslas izpausmēs māksliniece vienmēr ir aktuāla un brīva. Jau 20. gadsimta 60. un 70. gados, pēc ASV dominējošām Pop, Op un fotoreālisma izpausmēm, Daina Dagnija turpināja izkopt savu figuratīvo stilu, ko var raksturot kā krāsās dinamisku un formās spēcīgu.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā eksponētie darbi iezīmē mākslinieces radošās darbības būtiskākos posmus, parādot arī agrīnos Dainas Dagnijas darbus – Okinavas perioda kompozīcijas – krāsainus, dzīvīgus un tajā pašā laikā simboliskus tēlus, uzlūkotus īpašajā Okinavas vidē, kas raksturo mākslinieces glezniecību no 1962. Līdz 1971. gadam. Šajā glezniecības posmā jaušama īpaši mīkstināta un dziļi gleznieciska toņu pāreja, kā arī iezīmējas mākslinieces rokrakstam raksturīgā krāsainā kontūra kompozīcijās izmantotajiem siluetiem.

Visu mākslinieciskās karjeras laiku Daina Dagnija seko līdzi arī politiskajām norisēm un izmaiņām pasaulē. Ar saviem darbiem māksliniece runā par karu, stāsta par latviešiem, kas ir devušies bēgļu gaitās. Kā alegoriju viņa izmanto arī vjetnamiešu un afgāņu bēgļus. Nemitīgas saiknes noturēšanai ar dzimteni neatņemama tēlu sastāvdaļa Dainas Dagnijas darbos ir ģimene, sieviete – māte, kura viena izaudzina divus dēlus.

Nozīmīgu vietu mākslinieces daiļradē 20. gadsimta 70. gados ieņem lielformāta gleznas par Ameriku – zemi, kurā viņa dzīvo. Šie darbi lielā mērā simbolizē arī sabiedrību kopumā. Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir „ASV Divsimtgade – parāde”, kuru kopā ar diviem citiem darbiem izvēlējās ASV Valsts departamenta programma Vašingtonā (Art in Embassies) vēstnieka Džeimsa Holmsa (Holmes) rezidencei Rīgā no 1999. līdz 2001. gadam.

Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā māksliniece radīja darbu ciklu „Sieviete un govs”, kas guva milzīgu ievērību un ir aktuāls līdz pat mūsdienām. Šis Dainas Dagnijas darbu cikls runā par visuma ritmiem cilvēka dzīvē, kā arī skar sievietes esības tēmu.

Būtisks un spilgts ir mākslinieces cikls „Senču ezeri” Baltijas valstu neatkarības atgūšanas kontekstā. Ciklu iezīmē gadskārtu un seno latviešu rituālu klātbūtne, mītiskums un misticisms. Šīs tēmas pamatā ir iedvesmas smelšanās Atmodā un Ausekļa dzejolī par Gaismas pili – no folkloras aizgūtās teiksmas par ezerā nogrimušu pili, kura pacelsies tikai tad, kad kāds uzminēs tās vārdu. Teiksma pārtapusi par Latvijas vēstures metaforu: tautas brīvību simbolizējošā gaismas pils dienas gaismā iznirs tad, kad tauta atgūs brīvību.

Mākslinieces jaunākie darbi ir sievietes enerģijas, kosmosa spēka un prāta pilni. Viss mijās, vijās, tiecas, elpo, joņo, triecas, plūst un virmo, atklājot mākslinieces enerģijas spēku. Dainas Dagnijas darbi burtiski staro, ļaujot uzsmaidīt un starot.

Daina Dagnija sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes un piedalījās neskaitāmajās grupu izstādēs muzejos un galerijās ASV, Latvijā, Marokā, Kanādā un citur.

1993. gadā māksliniece saņēma Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balvu vizuālajās mākslās. Divas reizes (1980. un 1985. gadā) saņēma Ņūdžersijas pavalsts Mākslas padomes grantu glezniecībā (New Jersey State Council of the Arts Fellowship in Painting) u.c. atzinības un apbalvojumus.