CEĻŠ UZ JŪRU
Ilze Lībiete (Latvija)
Ilzes Lībietes efemērais simbolisms
Nepasacītais un nepasakāmais — īpaši jēdzieni divdesmitā gadsimta otrās puses mākslā. Tie lielā mērā noteica mākslas saturu un formu abpus dzelzs priekškaram. Ja Rietumu pasaules tendences septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados virzīja feminisms, konceptuālisms un kritiska attieksme pret mākslas tradicionālajiem formātiem un materiāliem, tad sociālisma teritorijā uzplauka tā dēvētā asociatīvā tēlainība. Māksla, kas paradoksālā kārtā spēja virzīt skatītāja uztveri nepasacītā un nepasakāmā apspriešanai glezniecībā, tēlniecībā un grafikā. Ilzes Lībietes grafika ir veidojusies šajā laikmetā, un tas nosaka viņas darbu specifisko ietilpību. Jāpiemin arī litogrāfijas tehnikas uzplaukums Latvijā, ko veicināja 1976. gadā atvērtā Litogrāfijas darbnīca, — šīs tehnikas izkopšana ir attīstījusi Ilzes Lībietes grafikas “glezniecisko” raksturu un veicinājusi grafikas kā mākslas veida nozīmīgumu Latvijā.
Dabas formām un ritmiem arvien ir bijusi liela nozīme Ilzes Lībietes litogrāfijā, un tie nosaka arī šīs izstādes tēlainību. Ilze Lībiete vēro dabu vispārināti un abstrakti — kā gaismu un ēnu, kā kustību un mieru, kā aktivitāti un pasivitāti, kā klātbūtni un prombūtni. Kā stāstu par cikliskumu un lietu kārtību, kas attiecināms arī uz cilvēku. Viņas grafikā daba ir reizē mūžīga un efemēra — tās mūžīgums izpaužas īslaicīgās, emocionālās epizodēs, kur katrs konkrētais mirklis šķiet pagājis un nekad vairs neatkārtosies. Tā ir pasaule, kas piedzīvota kā gaismēnu kaligrāfija, vēja brāzma vai ainavas iekrāsotu lietus straumju mirgojums logā, kas atstāj ritma nospiedumu. Ilzes Lībietes tēliem piemīt romantisks skanējums, bet to koncentrētajā izteiksmē jaušams tas emocionālais pacēlums, tā atspīdēšanas atklāsme, kas raksturīga epifānijas žanram. Viņas darbu skaidrība un konkrētība iznirst kā īslaicīgs mirklis no mūžības plūduma, kā efemērs simbolisms, kas satverams emocionāla pacēluma galotnē. Šī izkoptā kāpinājuma (koncentrācijas) un atslābuma (izkliedējuma) pulsācija veido Ilzes Lībietes litogrāfiju harmonisko kopnoskaņu. Tā pamato kompozīcijas ritmu un pārnes to tālāk — dekoratīvo iespēju bezgalīgajos plašumos kā melnbaltu mīkstu līniju struktūru vai niansētu krāsainību.
Smaržo pasaule kā nepasacīts vārds — šī ir Latvijā daudziem labi zināma rinda no Leona Brieža dzejoļa. Tajā ir gan abstrakta filosofiska attieksme pret realitāti, gan lokāls sentiments, gan priecīgs pārsteigums, kas piepilda cilvēku, izjūtot sevi kā juteklisku un reizē simbolisku daļu no neaptverami lielas pasaules. Ilze Lībiete ir māksliniece, kas kopj Latvijas kultūrā tik svarīgo poētisko tradīciju — sintezē vispārinājumu un subjektīvu pārdzīvojumu. Ilzes Lībietes epifāniskās litogrāfijas ir uztveramas arī kā vēsturisks un būtisks tilts, kas savieno laikmetus. Viņas mākslā ieplūdusi Latvijas grafikas ekspresīvā divdesmitā gadsimta pirmās puses reālisma tradīcija (S. Vidbergs, R. Suta, O. Ābelīte, J. Plēpis, A. Junkers), veidojot sociālisma perioda asociatīvo tēlainību reizē ar sava laikmeta grafiķiem (I. Blumbergu, M. Rikmani, M. Dragūni, I. Krūmiņu-Karlsoni, L. Zikmani u.c.), savukārt jaunākie darbi rāda šīs tēlainības potenciālu, iekļaujoties globālajā postmodernisma kultūrā. Ilzes Lībietes litogrāfijas ar nemainīgi augsto profesionālo meistarību, ar interesi par darinājumu un ar saviem līdzsvarotajiem tēliem stāsta par kultūras tradīciju, kas tiecas uz harmoniju un meklē poētisku valodu harmonijas izteikšanai. Harmonijas vērtīgums, šķiet, nupat ir aktualizējies ar jaunu sparu pēc vairāk nekā simt gadu pārtraukuma Rietumu kultūrā (tiesa, nav zināms, uz cik ilgu laiku).
Ilze Lībiete (1951) beigusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1969) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1976). Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2002). Veidojusi daudzas personālizstādes Latvijā, Zviedrijā un Vācijā. Strādā kā lektore Latvijas Mākslas akadēmijā un viesdocente Daugavpils Universitātē. Kopā ar dzīvesbiedru Juri Ivanovu veido ģerboņus. Strādā grāmatu grafikā. Māksliniece 10 gadus bijusi biedrības “Grafikas kamera” valdes priekšsēdētāja (2003—2012) un joprojām organizē grafikas izstādes. Ar Ilzes Lībietes grafisko dizainu ir tapušas Latvijas Bankas jubilejas monētas “Hercogam Jēkabam 400” (2010) un “Rīgas pilij 500” (2015).
Inga Šteimane
Izstādes norises laiks: 29.10.2021.-16.01.2022.
