BRĪVĀS DOMAS KONTROLĒTS LIDOJUMS
Mārīte Kluša (dz. 1951, Pļaviņas) – interjeriste, grafiķe. Māte – Jadviga Kluša – Tautas daiļamata meistare. Mārīte Kluša beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtas nodaļu, diplomdarbs – “Maināma rūpnīcas uzskataģitācijas sistēma”, vadītājs Voldemārs Šusts. Strādājusi par dizaineri vairākos uzņēmumos, tostarp – Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas konstruktoru nodaļā (1975-1976). Kopš 1981. gada – ventspilniece. Darbojusies interjera, lietišķās grafikas un stājgrafikas jomā. Izstādēs piedalās kopš 1975. gada. “Delikātos spalvas zīmējumos ikdienišķiem dabas motīviem un elementiem piešķirta romantiska noskaņa” – tā Mārītes Klušas radošo darbību 20. gs. 90. gadu sākumā raksturo Maija Galdiņa.
Mārīte Kluša uzbrūk
Mārīte Kluša ir māksliniece, kuras radošā darbība aptver ne tikai plaknē skatāmu mākslu. Jaunākajos darbos māksliniecei raksturīgais grafīta tīklojums ieguvis jaunu dimensiju un pārsniedzis papīra noteiktās laukuma robežas. Darbi, kas radīti no 2016. gada, iezīmē jaunu, nozīmīgu, patiešām pavērsienu mākslinieces līdzšinējā darbībā, un ne velti izstādes nosaukuma varianti – “Brīvība ir apzināta nepieciešamība” vai “Brīvās domas kontrolēts lidojums” – sasaucas ar papīra nejaušo plīsumu un mākslinieka apzināto (kontrolējošo) darbību. Mārītes Klušas grafikas darbi ir izvērsušies trīsdimensiju mākslas objektos, kurus piepilda māksliniecei tik raksturīgais zīmējums.
Izstādē skatāmie darbi no cikla “Simbioze” (2016-2017) ir abstrakti, laikā pārtrūkuši vēstījumi, kas pazaudējuši adresātu. Blīvi veidotais (uzaudzētais) papīrs, kura abpusējo telpiskumu papildina grafīta vai tušas ēnojums, ir iepazīstams no abām pusēm. Papīra līdzenums, kurā apzināti radīti zudumi, rada asociācijas ar Milānas gleznotāja Lučio Fontānas (1899-1968) savulaik nejauši atklāto izteiksmes paņē-mienu, kas vēlākajos gados, iegūstot spasiālisma nosaukumu, piesaista mākslinieku grupu Origine (1951), un ar Čezāres Peverelli darbību. Fontāna sagriež savus monohromos darbus ar žileti vai griezni, deklarējot: “Es negribu darināt gleznu, gribu aptvert Visumu, dot mākslai jaunu dimensiju, sasaistīt to ar kosmosu, kas savā bezgalībā plešas viņpus attēla plakanās virsmas”.
“Man visu laiku ir gribējies strādāt abstrakti. Abstraktās mākslas vērtība ir tajā, ka katrs mākslinieks tur atrod ko citu. Es nevarēju atrast neko, un man jau likās, ka arī neatradīšu. Kā teica Endijs Vorhols, jātaisatas, ko visvairāk mīli, – nu, viņš toreiz taisīja naudu… Savukārt es mīlu un protu, vēl no padomju noformē-šanas laikiem, darboties ar mitru papīru. Protu to stiept, formēt, līmēt utt.”, stāsta māksliniece Mārīte Kluša.
Kā lietus blīvais tušas vai grafīta ēnojums vairs neizceļ no papīra loksnes atpazīstamus, dabā redzētus motīvus, kas iezīmēja Mārītes Klušas iepriekšējos radošās darbības periodus.
Izteiksmīgas ainavas, ziedu tuvplāni, arī portreti ir palikuši pagātnē laukuma noteiktajos ierobežojumos. Drīzāk šie ēnojumi iezīmē kādus tēlu nospiedumus, ko līdzīgi pirmatnējai fotokamerai fiksējusi mūsu iekšējā redze.
Eksperimentējot ar papīru, līmi un tušu, māksliniece nonākusi pie emocionāli iespaidīgiem objektiem, kas, uzlūkoti lielākā kopumā, rada uzbrūkošu iespaidu. Šo viena darba (Rezumējums) izstādi māksliniece radīja vairāk nekā gadu. Par darba radīšanas tehnisko gaitu Mārīte Kluša stāsta šādi: “Manā gadījumā tas ir laikietilpīgs virsmas apstrādājums, jo ar zīmējumu panāktais dziļums un vienmērīgums jāsavieno ar gandrīz nekontrolētu, papīra plīšanas rezultātā iegūtu formu. Turklāt salīmētas papīra loksnes formēšanai pakļaujas minimāli, un dažādas papīra šķirnes uzvedas atšķirīgi. Šajā darbā (Rezumējums) izmantoju gandrīz visus paņēmienus, kurus iepriekšējos eksperimentos bija izdevies atrast, – tātad tas ir rezumējums arī tehniskā ziņā.” Māksliniece apgalvo, ka viņai vienmēr ir gribējies radīt darbu, kurā ir daudz cilvēku, suģestējoši šķituši tekstilmākslinieces Magdalēnas Abakanovičas radītie tēli.
Darbs “Rezumējums” (2018-2020) darbojas arī pasaules notikumu kontekstā – pandēmijas laika norobežošanās, bailes no saskarsmes un ilgas pēc cilvēciskiem kontaktiem pastiprina mākslas darba varu. Īpaši bija arī “Rezumējuma” eksponēšanas apstākļi Ventspils Teātra nama Intro zālē – nelielā telpa, kur bezsvara stāvoklī rēgaini peldēja, iespējams, cilvēkveidīgu būtņu aprautie silueti, bija piepildīta ar miglu. Gandrīz īstu. Grafiskās būtnes zuda un gaisa kā neomulīgā, lai arī gleznieciskā izrādē, un ikviens izstādes apmeklētājs nevilšus kļuva arī par mākslas darba daļu, organiski iekļaujoties vienpadsmit tēlu sabiedrībā.
No mākslinieces skatupunkta: “Tie ir cilvēki ar saviem ievainojumiem, kādus nu kurš dzīves laikā gūst. Mākslas darbam ir arī pasaules notikumu konteksts – patreiz ir labi redzams, kā civilizācija iznīcina sevi no iekšpuses. Ievainots cilvēks – tā vienmēr ir traģēdija. Un mākslas augstākais punkts, protams, ir traģēdija. Bet vairāk neko šādā virzienā netaisīšu.”
Mākslinieks, kas, radot jaunu darbu, apzināti disonē ar jau pārbaudītajiem radīšanas paņēmieniem, protams, nav nebijusi parādība, tomēr rūdīta grafiķa uzbrukums papīram, izrēķinoties ar tā viendabību, pakļaujot to savām mākslinieciskajām iegribām un no 2D iegūstot 3D abstrakciju, liecina par māksliniecisku briedumu, drosmi un spēku. Uzbrukt sev ir visgrūtāk.
Ieva Rupenheite
