Marks Rotko (1903–1970) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu māksliniekiem un abstraktā ekspresionisma pārstāvjiem. Viņš dzimis 1903. gada 25. septembrī Dvinskā, Krievijas Impērijā (tagadējā Daugavpilī), ebreju farmaceita Jēkaba Rotkoviča ģimenē.

Piecu gadu vecumā Markuss Rotkovičs tika nosūtīts apgūt Talmuda pamatus ebreju reliģiskajā sākumskolā. Mistiskais jūdaisms jaunībā iedvesmoja viņu rakstīt dzeju par Vecās Derības tēmu un kļuva par vienu no viņa vēlākajiem iedvesmas avotiem. 1913. gadā desmit gadu vecumā viņš kopā ar māti un vecāko māsu Sofiju devās uz ASV, kur ģimene apmetās Portlendā, Oregonas štatā.

Kā viens no labākajiem Linkolna vidusskolas absolventiem Markuss Rotkovičs 1921. gadā ieguva stipendiju studijām Jeila Universitātē. Sākotnēji viņš vēlējās kļūt par inženieri vai advokātu, taču pēc diviem gadiem pārcēlās uz Ņujorku, kur apmeklēja aktierspēles nodarbības un no 1924. līdz 1927. gadam mācījās pie Maksa Vēbera Mākslas studentu līgā.

Lielu iespaidu uz viņa māksliniecisko attīstību atstāja Pola Sezāna, Maksa Ernsta, Žuana Miro un īpaši Anrī Matisa darbi. 20. gadsimta 20. un 30. gados Rotko radīja simtiem figurālu darbu, attēlojot aktus, portretus, interjerus, lielpilsētu skatus un ainavas.

1940. gadā Markuss Rotkovičs pieņēma vārdu Marks Rotko. Viņš kļuva par vienu no centrālajām figūrām pēckara amerikāņu glezniecībā un kopā ar Džeksonu Polloku, Vilemu de Kūningu, Bārnetu Ņūmenu un Klifordu Stillu pārstāvēja Ņujorkas skolas abstrakto ekspresionismu.

Ap 1940. gadu mākslinieks pievērsās antīkās mitoloģijas un dzīļu psiholoģijas izpētei, lasot Frīdriha Nīčes, Karla Gustava Junga un Sērena Kirkegora darbus. Gandrīz desmit gadus viņa daiļradē dominēja sirreālisma ietekme un antīko traģēdiju motīvi, kas atspoguļoja arī reakciju uz traģiskajiem notikumiem Eiropā.

Ap 1947. gadu Rotko pakāpeniski atteicās no tēlainiem elementiem un attīstīja sev raksturīgo glezniecības valodu — divus vai trīs citu virs cita izvietotus krāsu laukumus, kas savstarpēji mijiedarbojas ar gleznas telpu. Šī reducētā, taču vizuāli spēcīgā izteiksme ļāva māksliniekam radīt dziļu emocionālu pārdzīvojumu.

1961. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs sarīkoja plašu Marka Rotko personālizstādi, kas vēlāk apceļoja vairākas Eiropas pilsētas. 1962. gadā mākslinieks pabeidza sienas gleznojumu sēriju Hārvarda Universitātei, bet 1964. gadā uzsāka darbu pie Hjūstonas kapelas gleznojumiem. Kapela tika atklāta 1971. gadā, jau pēc mākslinieka nāves.

Marks Rotko nomira 1970. gada 25. februārī Ņujorkā. Viņa darbi glabājas pasaules nozīmīgāko mākslas muzeju un galeriju kolekcijās.

Rotko ieguldījums

Marks Rotko būtiski ietekmēja pēckara glezniecības attīstību Amerikas Savienotajās Valstīs. Tāpat kā daudzi viņa paaudzes mākslinieki, viņš uzskatīja, ka atpazīstami tēli var traucēt tiešai mākslas pieredzei. Pamazām atsakoties no figurālas glezniecības, Rotko nonāca pie abstraktām kompozīcijām, kuru pamatā bija lielu krāsu laukumu savstarpējā mijiedarbība.

Viņa glezniecība koncentrējas uz krāsas ekspresīvo potenciālu, gaismas un telpas izjūtu un emocionālu iedarbību uz skatītāju. Vienkāršās kompozīcijas spēj radīt gan melanholisku noskaņu, gan starojoša mirdzuma iespaidu, atklājot sarežģītas, personiskas un universālas idejas.

1969. gadā Jeila Universitāte piešķīra Rotko tēlotājmākslas goda doktora grādu, atzīstot viņa nozīmīgo ieguldījumu jaunas amerikāņu glezniecības skolas veidošanā un ietekmi uz mākslinieku paaudzēm visā pasaulē.

Rotko daiļrade turpina iedvesmot ne tikai vizuālās mākslas pārstāvjus, bet arī komponistus, rakstniekus un dzejniekus. Viņa mākslas ietekme atspoguļojas gan mūsdienu glezniecībā, gan mūzikā un literatūrā. Mākslinieka darbi joprojām ir nozīmīgu starptautisku izstāžu centrā, apliecinot viņa paliekošo vietu pasaules mākslas vēsturē.

Rotko Daugavpilī

Marks Rotko, īstajā vārdā Markuss Rotkovičs, bija ceturtais bērns Dvinskas farmaceita Jēkaba Rotkoviča ģimenē. Ģimene dzīvoja Šosejas ielā, kas sākās pie Daugavas upes un turpinājās Pēterburgas šosejas virzienā. Viņa māte Anna Goldina bija nākusi no Pēterburgas.

Jēkabs Rotkovičs bija intelektuālis, ideālists un filantrops, kurš trūcīgajiem iedzīvotājiem zāles mēdza dot bez maksas. Viņa ietekmē visi ģimenes bērni aizrāvās ar lasīšanu. Mājas bibliotēkā bija vairāk nekā 300 krievu un ārzemju literatūras sējumu. Radinieki atcerējās, ka Markusam patika arī zīmēt, īpaši brīžos, kad viņam bija jādara kaut kas cits.

Atšķirībā no pārējiem bērniem Markuss apmeklēja ebreju reliģisko skolu pie sinagogas, kur apguva ivritu un Talmuda tekstus. Lai gan sākotnēji viņš pretojās stingrajai mācību kārtībai, reliģiskā izglītība atstāja iespaidu uz viņa pasaules uztveri un vēlākajām mākslinieciskajām interesēm.

Rotko reti publiski runāja par bērnību dzimtajā pilsētā. Viņa meita Keita atcerējās, ka šajā jautājumā tēvs bijis diezgan noslēgts. Tomēr viņš dalījās atmiņās par gulēšanu uz siltās ķieģeļu krāsns, slidošanu pa aizsalušo Daugavu, ģimenes piknikiem upes krastā un braucieniem ar prāmi uz gadatirgiem otrpus upei.

Daudzas no mākslinieka siltākajām bērnības atmiņām bija saistītas tieši ar Daugavu. Sarunās ar draugu Robertu Motervelu Rotko atcerējās krāšņos saulrietus pār upi un plašās horizontālās ainavas. Šīs atmiņas nereti tiek saistītas ar viņa vēlākās glezniecības izkliedēto gaismu un horizontālo kompozīciju izjūtu.

Lai gan Rotko desmit gadu vecumā kopā ar ģimeni emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm un lielāko dzīves daļu pavadīja tālu no dzimtās pilsētas, saikne ar bērnības vidi un Austrumeiropas kultūru saglabājās nozīmīga viņa personības daļa.